(Delfi sievietēm 05.2006.)

 

Labdien! Gribu lūgt jūsu palīdzību un ieteikumus. Esam precējušies 15 gadus, gaidām otru bērniņu. Ar vīra vecākiem beidzamajā laikā bija izveidojušās neitrālas, kompromisa pilnas attiecības – sazvanījāmies 1-2x nedēļā, apmēram reizi mēnesī satikāmies. Lai gan laulībā esam jau ilgi, vīra māte vēl aizvien pauž attieksmi, ka kaimiņiem esot labākas vedeklas utt. Uzreiz pēc kāzām tika pausts, ka neesmu vienīgajam dēlam piemērota, esmu atņēmusi mātei dēlu ar viltu utt. (lai gan draudzējāmies 2 gadus, pazīstami bijām 5). Pirmos gadus tiešām centāmies - bieži braucām ciemos, vīrs gandrīz katru nedēļas nogali strādāja, palīdzot celt savu vecāku vasarnīcu. Materiāli mēs bijām patstāvīgi, no vecākiem atbalstu nevajadzēja. Es jaunības naivumā ticēju, ka ar mīlestību un sirsnību var atdarīt jebkuras, arī vīramātes sirds durvis... Neskatoties uz mūsu pūliņiem, bieži tika rīkotas scēnas ar pārmetumiem, ka par maz uzmanības veltām vīra vecākiem, pieprasīts, lai dēls mātei zvana katru dienu, pat ja esam laukos, kur nav telefona. Tika pārmests par reizēm, kad viesojāmies pie maniem radiem.. Pieaugot emocionāli, vīrs pamazām spēja pārraut šīs nabassaites attiecības, pārtraucot stāstīt par saviem plāniem, jo atbalsts un atzinība nekad netika saņemti, neiesaistoties konfliktos.

Ar maniem vecākiem mums attiecības bija jaukas, bet tas tomēr nespēj kompensēt to mīlestības, pozitīvā novērtējuma trūkumu, ko vīrs nespēja gūt no savējiem.. Izveidotā distance mums ļāva dzīvot pašiem savu dzīvi, saglabājot cieņas, bet ne sirsnības pilnas attiecības ar vīra vecākiem.

Pirms 2,5 mēnešiem nomira vīratēvs. Atkal situācija līdzinās tai, kā pirms 15 gadiem - tiek pieprasīts, lai dēls zvanītu katru dienu, pat vairākkārtīgi, meklēti iemesli, lai vīramāte būtu jāapmeklē 2-3x nedēļā, kalti plāni par to, kādi darbi jāveic vasarnīcā, kura tā arī nav pabeigta.. Kad vīrs cenšas paskaidrot, ka vēlētos turpināt dzīvot savu dzīvi, nevis realizēt mātes sapņus, tiek demonstratīvi skaļi raudāts, salīdzināts ar kaimiņu labajiem bērniem un vedeklām.. Vīrs žēlo māti, uzskata, ka tā ir sēru reakcija, nevis manipulēšana, šobrīd cenšas realizēt visas mātes iegribas, tomēr šī situācija sāk mūs visus nogurdināt.. Esam piedāvājuši psihologa konsultācijas, uzdāvināt mājdzīvnieku, palīdzēt atrast darbu (62 gadi, laba veselība). Viss tiek noraidīts, sakot, ka mēs jau tikai gribam tikt vaļā, ka nevienam nav vajadzīga. Vai tā tiešām ir sēru reakcija vai depresija? Kā un vai var palīdzēt cilvēkam, kurš to pats it kā nevēlas? Kā mums visiem labāk rīkoties šajā situācijā, jo novērsties, ignorēt māti nav iespējams, bet bezgalīgi izdabāt - arī ne.. Baidos arī teikt par gaidāmo bērniņu, jo šķiet, ka viņš tiks uztverts kā šķērslis, kas attālinās dēlu no mātes un mazinās iespējas iedziļināties mātes problēmās, bet pievērsties savas ģimenes vajadzībām.. P.S. Visus komunālos un vasarnīcas maksājumus par māti, veselības izdevumus turpmāk veiks vīrs. Tas tiek uztverts nevis ar pateicību, bet kā pats par sevi saprotams, jo mātei taču ir tiesības uz SAVU dēlu...

 

 

                                             Atbilde.

 

      Jūs nejūtaties labi, jo jūsu ģimenei nav izveidotas skaidras un stingras robežas. Jūsu vīra māte pārkāpj Jūsu ģimenes robežas un Jūs abi ar vīru to pieļaujat. Jūs jutīsieties slikti tik ilgi, kamēr paši nekļūsiet savas dzīves saimnieki.

      Vīra mātei nav nekādu tiesību noteikt to, kā dzīvojat Jūs vai Jūsu vīrs. Viņa nespēj dzīvot neatkarīgi no jums, tāpēc nemitīgi cenšas jūs ietekmēt, pakļaut savai gribai, manipulē, atrod veidus, kā panākt savu vienalga kādā veidā, absolūti nerespektējot Jūsu ģimeni. Jūs tiešām nevarat atrisināt viņas dzīves problēmas. Ir pilnīgi neiespējami palīdzēt cilvēkam, kurš palīdzību nepieņem. Ja vīramāte jūtas slikti, viņai jāvēršas pēc palīdzības pie psihiatra, psihoterapeita vai psihologa.

      Domāju, ka Jums un Jūsu vīram ir pārmērīgi spēcīga vainas sajūta, kas liek izjust  vīra mātes problēmas kā savas. Jūs sajūtaties it kā Jūsu pienākums būtu realizēt vīra mātes sapņus. Jums nav jāpiepilda citu cilvēku sapņi. Jums ir jārūpējas pašiem par savu ģimeni un vīra mātei būtu jāparūpējas par sevi. Vīra mātei būtu jāiemācās izturēties pret Jūsu ģimeni ar cieņu un pateikt ,,paldies” par palīdzību.

      Pārmērīga vainas sajūta ir ļoti izplatīta problēma Latvijā. Vairumā gadījumu ir iespējams no tās atbrīvoties gan mācoties no dzīves, gan ejot psihoterapijā. Ja vainas sajūta ir pārāk smaga un ir ilgi, cilvēks var saslimt ar depresiju. Tāpēc katram būtu laicīgi jāparūpējas par sevi.

 

                                              Ar cieņu, Dr. Andris Veselovskis.