Esmu galīgā izmisumā un neredzu vairs jēgu dzīvot. Pēc vairāk kā 20 gadiem laulībā esmu iesniegusi prasību par laulības šķiršanu. Vīrs ilgstoši nestrādāja, mīlēja iedzert, kā izrādās tagad, bija arī sānsoļi, tomēr viņš bija lielisks aktieris un sabiedrībā labprāt izrādīja mūsu idilli. Tikmēr es visiem spēkiem strādāju, lai uzturētu bērnus, remontētu un koptu māju utt., lai saglabātu daudzmaz normālu ģimeni, kas man arvien likās pats svarīgākais. Vīrs zvērēja laboties, jo bez manis dzīvot nespējot un citādi padarīšot sev galu.

 

Vilku Blaumaņa Kristīnes nastu bez jebkādām jūtām, bet tad vadzis lūza. Kad ieteicu viņam tiešām padarīt sev galu un atbrīvot mūs, viņš pieprasīja pusi no mājas, un likums diemžēl ir viņa pusē. Zinu, ka naudā izmaksāt viņam nespēšu un nāksies aiziet no mīļās mājas, vienai izskolot bērnus, taupīt un skopoties vēl vairāk, lai savilktu galus. Bet visšausmīgāk ir apzināties, ka visu dzīvi esmu veltījusi nelietim, kam tagad atņemta viņa skatuves loma un atriebjoties viņš vēl mēģina ievainot un pazemot mani un bērnus. 

 

Stāvu bezdibeņa malā, tikai pienākums pret bērniem mani tur. Bet cik ilgi, un vai vispār ir jēga tā dzīvot? Saprotu, ka pati esmu vainīga, ka aitām vienmēr atradīsies cirpēji, ka pārāk ilgi gribēju būt laba un perfekta un uzupurēties citu labā utt. Un arī tas liek man domāt, vai tik vājiem cilvēkiem vispār ir jādzīvo, vai es drīzāk nenodaru pāri saviem bērniem, jo viņi redz, ka var lieliski dzīvot uz kāda cita darba un godīguma rēķina, ka ideāliem vispār nav nekādas vērtības. Esmu pārvērtusies par vraku, visur redzu nelietību, spēju tikai raudāt un saindēju arī bērnu jaunību un dzīvesprieku.

Nekādu lielu padomu es negaidu, bet varbūt, izkratot sirdi, paliks vieglāk, un kāda nelaimīgā ar līdzīgu pieredzi saņemsies un patrieks savu Edgaru, nezaudējot 20 gadus no savas dzīves. 

 

 

 

 

                                          Atbilde.

 

      Priecājos, ka esat pieņēmusi lēmumu uzsākt jaunu dzīvi. Jūs esat ļoti drosmīga. Pilnīgi piekrītu, ka nav nekāda jēga mocīt sevi un savus bērnus, uzturot ilūziju par ,,daudzmaz normālu” ģimeni. Tagad Jūs varat veidot reāli labu ģimeni. Jūs varat izvēlēties vīrieti, kurš Jūs mīlēs un cienīs. Tas būs labs piemērs bērniem, ka nav jākļūst par mocekli, bet dzīve ir jābauda.

      Par Jūsu depresiju. Par dzīves jēgas zudumu.

Tas ir ļoti interesanti, ka cilvēks skumst tad, kad važas ir zudušas. Bet tas tā ir parasti. Ir jāizsēro tas, ka daudzas iespējas ir pazaudētas divdesmit gadu laikā. Ļoti svarīgi ir neiestrēgt sērošanā. Jums ir jāiepazīstas ar jauniem cilvēkiem, jādara kaut kas jauns, interesants. Ir jāmeklē ceļš, kā izkļūt no depresijas.

      Par vainas sajūtu.

Vainas sajūta ir pārāk liela, neadekvāti liela. Jūs neko tik sliktu neesat darījusi, ka Jums būtu jāsoda sevi ar pašnāvību. Vienkārši Jūs esat bijusi nonākusi strupceļā. Tā nav jūsu vaina. Tā gadās. Tagad Jums ir iespēja savā dzīvē atklāt kaut ko jaunu, patīkamāku sev un saviem bērniem. Darbā ar saviem klientiem bieži esmu redzējis, ka cilvēki spēj izkļūt no ,,vecās dzīves” un uzsākt ,,jaunu dzīvi”. Ir jāatrod savs ceļš, kā to izdarīt. Var palīdzēt tādu sieviešu pieredze, kuras pašas ir pārtraukušas attiecības ar dzērāju vīru un uzsākušas jaunu dzīvi. Var palīdzēt arī psihoterapija un līdzatkarīgo grupa. Jākomunicē ar cilvēkiem, kuri Jūs var saprast, kuri ir labvēlīgi noskaņoti. Uzņemot sevī citu cilvēku pozitīvu pieredzi, Jūs varat pati iemācīties raudzīties uz pasauli pozitīvāk un nejusties tik slikta.

 

             Ticu, ka Jums izdosies uzsākt jaunu dzīvi. Andris Veselovskis.