Labdien. Man ir problēmas ar meitu pusaudzi. Viņai ir 14 gadi. Viņa ļoti bieži runā pretī. Tas manī rada vilšanos, jo cenšos darīt visu iespējamo viņas labā, bet viņa mani noniecina. Saka, ka es esmu vecmodīga un neko nesaprotu no mūsdienu dzīves. Man tas sāp, jo gribu dzirdēt no viņas vairāk kaut ko pozitīvu. Dažreiz, kad viņa dusmojas, es neizturu un sakliedzu uz viņu. Pēc tam to nožēloju, atvainojos, bet nākamajā reizē viss sākas no gala. Citreiz ar meitu ļoti labi parunājamies un saprotam viena otru. Tad atkal viņa negrib ar mani runāt. Meita labi mācās un interesējas par mūziku un arhitektūru. Pārsvarā viņa ir dzīvespriecīga. Daudz laika pavada ar draugiem. Skolā viņa ir līdere. Vai man būtu kaut kas jādara, lai mainītu to kā ir tagad? Ko es daru nepareizi?

 

 

 

                                          Atbilde.

 

      No Jūsu rakstītā var spriest, ka Jums ir jauka meita, kura izturas tā, kā izturas veseli pusaudži viņas vecumā. Priecājos, ka Jums ir kontakts ar meitu un Jūs cenšaties būt laba mamma, domājat par to, ko un kā labāk darīt.

      Tas, ka pusaudzis runā pretī ir normāli. Šajā vecumā tiek noniecināti vecāki, it īpaši sava dzimuma vecāks. Jums droši vien tiek vairāk noniecinājuma nekā vīram. Runāšana pretī un vecāku noniecināšana pusaudzim ir vajadzīga, lai pieaugtu, lai iegūtu emocionālo neatkarību. Pusaudzis pasludina, ka viņš ir atsevišķa, unikāla, neatkarīga personība. Pusaudzis pats var izlemt, vai viņš šobrīd runās ar vecākiem vai nē. Ļoti labi, ka Jūsu meita var uzticēt Jums savas dusmas un neapmierinātību. Viņa jūtas ar Jums pietiekoši droša. Jūs esat viņai ļoti vajadzīga arī tad, kad viņa runā pretī vai noniecina Jūs. Viņai ir vajadzīgi vecāki, kas spēj pieņemt dumpīgumu un turpināt mīlēt un lepoties ar viņu.

      Tas, ka meita runā pretī vai noniecina Jūs, nenozīmē, ka Jūs būtu slikta mamma. Jūsu vecāka darbs šajā laika posmā ir izturēt. Izturēt patiesus un nepatiesus apvainojumus. Ja meita domā, ka Jūs esat vecmodīga, lai viņa tā domā. Tas ir viņas viedoklis. Jūs varat tam nepiekrist vai piekrist, bet svarīgākais ir ļaut būt viņas neatkarīgajam viedoklim. Protams, jūs nedrīkstat ļaut sevi sabradāt. Visam ir savas robežas.

      Visgrūtāk izturēt pusaudžu vēlēšanos būt opozīcijā ir tiem vecākiem, kuri paši bērnībā nav varējuši runāt pretī saviem vecākiem. Vecākiem, kam pašiem netika ļauts pretoties un spītēties. Ir grūti dot bērniem to, ko paši vecāki nav saņēmuši. Taču to ir iespējams mācīties. Mācīties mīlēt pusaudzi, kurš runā pretī un reizēm izturas nicīgi.

 

                                         Vēlot veiksmi, Dr. Andris Veselovskis.