( DELFI SIEVITĒM 03.2006. )

Negribu kontrolēt, bet nemaku paļauties

 

Labdien!

 

Rakstu, vēlēdamās izstāstīt savu problēmu. Man ir divi dēli, jaunākajam

ir 13 gadi. Par attiecībām ar viņu gribu arī pastāstīt un lūgt padomu.

Raizējos, ka manam jaunākajam dēlam ir diezgan maz savu interešu. Mājas

uzdevumu un pienākumu ir maz, un liela daļa brīvā laika paiet pie datora

un televizora. Cenšos šo laiku ierobežot. Esmu noteikusi, ka datorspēlēm

ir viena stunda un pāris stundas TV. Bet šie noteikumi darbojas tikai

tad, kad esmu klāt. No vienas puses man ir nepatīkami aizrādīt un

kontrolēt, no otras puses nevaru samierināties, ka dzīve paiet pie

datora un TV. Liekas, ka visu laiku ir jākontrolē un no otras puses

nevaru to nedarīt, jo tas, ko redzu mani uztrauc.

 

Iepriekšējos gados dēls gāja uz sporta nodarbībām skolā. Viņam patiktu

trenēties futbolā, bet treniņu laikus nevar savienot ar skolu. Rudenī

dēls pamēģināja, bet atteicās, jo skolas dēļ allaž kavēja treniņu

sākumu. Esmu ieminējusies arī par citiem sporta veidiem, uz kuriem viņam

ir acīmredzams ķēriens, bet liekas, ka man gribas vairāk nekā viņam. Tas

attiecas arī uz citām lietām. Bieži vien vakaros un brīvdienās domāju –

vajadzētu kopā padarīt to, uzspēlēt to, aizbraukt tur. Citreiz tā arī

darām, bet bieži vien tās paliek tikai vēlmes. Man arī šķiet, ka kopīgas

spēles vairāk gribas man nekā viņam.

 

Vēlētos atbrīvoties no sajūtas, ka ir jākontrolē, bet it kā pietrūkst

apstiprinājuma, ka viss ir daudz maz kārtībā. Kā apgrūtinājumu izjūtu

arī prasību uzturēšanu (laiks televizoram, datoram, mācības vispirms).

Atceros, kad es biju septītajā klasē, par saviem pienākumiem zināju pati.

 

Mans vīrs krietni mazāk raizējas par dēla interesēm un attīstību. Arī TV

lietas un dators viņu neuztrauc. Katrā ziņā viņš neapgrūtina sevi ar

prasību uzturēšanu. Toties reizi nedēļā kopā ar dēlu iet uz sporta zāli

un ved dēlu uz kalnu braukt ar dēli kaut pats ar to nenodarbojas. Es

laiku pa laikam eju kopā ar dēlu uz kino vai teātri. Gribētos to darīt

regulārāk, kaut reizi divās nedēļās.

 

Pašlaik ir sajūta, ka pārāk kontrolēju visu, kas notiek ģimenē un ar

bērniem, bet neprotu to mainīt. Man ir sajūta, ka nevaru savā ģimenē

izveidot sistēmu vai kārtību, kas mani apmierinātu. Ko darīt?

 

Būšu pateicīga par padomu.

 

 

 

                                             Atbilde.

                                               

      ,,Pašlaik man ir sajūta, ka pārāk kontrolēju visu...”

Lai Jūs sajustos labi savā ģimenē, būtu svarīgi saprast, kas Jūsos notiek tad, kad situāciju nekontrolējat. Rodas iespaids, ka ļoti satraucaties. Būtu jāizpēta, vai satraukumu rada tas, ka dēlam slikti klājas, vai tā ir Jūsu iekšēja trauksme, kura rodas tad, kad dēls nedara Jums vēlamus darbus.

      Par to, ka pusaudzim ir emocionālas dabas problēmas varētu liecināt sekojošas pazīmes.

            Pusaudzis negrib mācīties. Sekmes skolā krītas.

            Viņš kļūst drūms, noslēgts, zaudē interesi par apkārt notiekošo.

            Pusaudzis jūtas neglīts, stulbs, nevienam nevajadzīgs.

            Zūd emocionāls kontakts ar vecākiem. Nav iespējams parunāties „no sirds”.

            Pievienojas sekundāras problēmas- smēķēšana, alkohols, pārmērīga aizraušanās ar datorspēlēm, destruktīva uzvedība barā.

      Konkrētajā gadījuma nav skaidru datu par to, ka Jūsu dēlam būtu kāda no augstāk minētajām pazīmēm. Interesanti, kas notiktu, ja Jūs nekontrolētu viņu. Varbūt viņš paspēlētu datorspēles un tad izmācītos. Vai arī viņš tikai spēlētu spēles, un sekmes skolā kristos. Trūkst informācijas, lai varētu izdarīt kādus tālākus secinājumus.

      Par to, ka satraukuma cēlonis ir Jūsu pašas emocionālās problēmas varētu liecināt sekojošas pazīmes ( ja tādas ir ).

            Jūs nejūtaties pietiekoši laba mamma.

            Jūs uztraucaties, ko teiks apkārtējie par Jūsu dēlu un Jums.

            Jūs uztraucaties, ja kaut kas nenotiek kā esat gribējusi vai kā Jūs būtu darījusi, kaut gan nekas briesmīgs nav noticis.

            Jūs nespējat vienoties ar vīru par vienotu taktiku audzināšanā.

            Jūs slikti jūtaties, ja dēls protestē, izsaka neapmierinātību.

      Lasot Jūsu rakstīto, rodas sajūta, ka nejūtaties apmierināta ar to, kā pati tiekat galā ar radušos situāciju. Rodas priekšstats, ka iespējams nespējat ar vīru izrunāties par savām bažām un kopīgi domāt kā būt tālāk.  

      Ir ļoti svarīgi, lai visi ģimenē varētu dalīties ar savām bažām un domām, kā arī spētu uzklausīt un iejusties ,,otra ādā”. Parasti ģimenes locekļi var viens no otra daudz mācīties. Ir nepieciešams runāties savā starpā, lai rastos kopības un drošības sajūta ģimenē.

      Lai varētu izprast pusaudzi, svarīgi zināt pusaudžu vecuma īpatnības, kuras piemīt normālam veselam pusaudzim.

      Pusaudžu domāšana un pasaules uztvere atšķiras no pieauguša cilvēka domāšanas.

Pusaudžu intereses un aizraušanās parasti nav noturīgas, tās var mainīties ļoti strauji. Pusaudži var demonstrēt neatkarību, kaut gan vecāki viņiem ir ļoti nepieciešami. Vecāki var tikt noniecināti un kritizēti- no tā nav jābaidās. Pusaudzim var būt ļoti svarīgi izteikt savu pretējo viedokli, un ir nepieciešams, lai šo pretējo viedokli vecāki spētu pieņemt. Pusaudzis vairāk domā par savām interesēm. Nav normāli, ka pusaudzis rūpējas par vecākiem. Normāli, ka vecāki rūpējas par pusaudzi. Vecāku klātbūtne pusaudzim ir ļoti nepieciešama. Ir nepieciešams būt kopā noteiktu laiku. Izrunāt to, kas notiek skolā, attiecībās ar draugiem. Īpaši svarīgi izrunāt to, kas notiek ģimenē. Vecākiem ir jāuzstāda pietiekoši stingras prasības un jāseko, lai šīs prasības tiktu ievērotas. Vienlaicīgi jādod pusaudzim pietiekoša brīvība, lai viņš var realizēt sevi atbilstoši savām spējām. Mājās nedrīkst valdīt ne diktatūra, ne anarhija. Veidojot kārtību ģimenē būtu jāievēro visu intereses. Tas nozīmē, ka jāmeklē kompromisi, jo katra ģimenes locekļa intereses ir atšķirīgas. Lai pusaudzis izaugtu laimīgs, viņam jājūtas augsti novērtētam un mīlētam no vecāku puses. Lai vecāki mīlētu savus bērnus, protams, vispirms ir jāmīl sevi, jāsaprot sevi.

                                                     Ar cieņu, Dr. Andris Veselovskis.