Labdien. Esmu nonākusi strupceļā. Mēs ar vīru esam precējušies astoņus gadus. Pēdējā laikā mans vīrs kļuvis nerunīgāks. Dažreiz runājot pa telefonu, aiziet uz citu istabu. Man ir aizdomas, ka vīram ir mīļākā, kaut gan viņš to noliedz. Es cenšos, lai mājās viss būtu kārtībā- pagatavots ēst, mājas darbi apdarīti. Jūtu, ka kaut kas nav kārtībā, bet īsti nezinu, ko man darīt. Varbūt kāds speciālists man varētu ieteikt, ko darīt.

 

 

                                           Atbilde.

 

      Domāju, ka šajā situācijā vienīgā iespēja ir censties ar vīru vairāk būt kopā, vairāk runāt. Šobrīd būtu pāragri izdarīt secinājumu, vai viņam ir mīļākā vai nav. Taču ir acīmredzami, ka Jūsu starpā ir pārtrūkusi komunikācija un zudusi savstarpējā uzticība. Būtu jādomā, kā atjaunot jūsu attiecības.

      Ļoti bieži ikdienas dzīvē cilvēki nepamana, ka viņi pamazām ir sākuši atsvešināties. Vairs nav kopīgi pavadītu jauku brīžu. Ir sarunas par ikdienas rūpēm. Katrs no partneriem sāk justies pamests. Ja cilvēks jūtas pamests ilgāku laiku, viņš sāk meklēt attiecības ārpus mājām. Partneri, vai viens no viņiem vairāk meklē draugu sabiedrību, aizraujas ar sportu vai hobiju, rodas mīļākais vai mīļākā. Šīs alternatīvas ir patīkamākas nekā atrašanās mājās, kur valda spriedze.

      Kāpēc tā notiek?

      Viena no atbildēm ir, ka vieglāk ir veidot virspusējas attiecības, nekā ilgstošas un dziļas attiecības. Virspusējās attiecībās cilvēks var noslēpt savu ,,slikto” pusi, parādot ,,labo”. Ilgstošās attiecībās parādās pavisam citas domas un emocijas, ar kurām nemaz nav tik viegli tikt galā. Partneris dara kaut ko, kas otram nepatīk. Uzkrājas daudz nepatīkamu emociju, ja partneri nevar izrunāties par notiekošo, apspriesties. Katram no partneriem var sākt likties, ka tikai viņš kaut ko dara pāra labā, otrs nedara neko.

      Lai novērstu atsvešināšanos ir jāmeklē ceļš, kā būt kopā. Jācenšas pavadīt vairāk laika kopā- atrast kopīgus hobijus. Izrunāt jautājumus, kas abus satrauc. Ļoti svarīgi ir nenorīt emocijas, bet censties par viņām runāt. Labi, ja izdodas runāt mierīgi un ar cieņu arī tad, ja jautājums ir ļoti satraucošs. Prasme sarunāties un veidot attiecības nerodas pati no sevis. Labi, ja vecāki ir pratuši sarunāties, tad bērns apgūst šo prasmi automātiski. Ja vecāki nav pratuši sarunāties, tad tas ir jāmācās ilgi un pacietīgi.

 

                                     Vēlot veiksmi, Dr. Andris Veselovskis.