Kā sestdien izteicās jurists Aldis Gobzems – nav pieļaujami publiski un absolūti muļķīgi „argumenti”, ka vainīgais ir, piemēram, jumts. Jo, kā jau daudzviet minēts – traģēdija notika tikai un vienīgi konkrētu cilvēku nolaidībasun bezatbildības dēļ. Bezatbildības – jo atbildību neuzņemas neviens. Bail. Viens mazliet nošmaucies tur, otrs nav īsti pārbaudījis to, trešais tikai darījis, ko liek, pat apzinoties, ka tā nav pareizi. Esam taču pieraduši pakļauties un klusējot paraustīt plecus – gan jau kaut kā, gan jau būs labi, ko nu es...

Manuprāt, nav īsti pareizi teikt, ka traģēdijas cēlonis ir nekvalitatīvi uzbūvēta ēka vai notikuši būvdarbi. Traģēdijas cēlonis meklējams daudz agrāk. Kas ir mudinājis būvēt tā, ka celtne var sabrukt (kā arī notika šajā gadījumā)? It kā taču būvējuši sertificēti būvnieki sertificētu uzraugu klātbūtnē; it kā taču visi tomēr vairāk vai mazāk – savas jomas speciālisti. Kas ir noticis šo cilvēku galvās? Naudaskāre? Vienaldzība? Neapzināts naids pret līdzcilvēkiem? Nocietināšanās vai, gluži otrādi, ļoti smagas emocionālas sāpes, kuras mudina iznīcināt? To visu var uzzināt, ja vien sabiedrība gribētu un būtu gatava to darīt. Taču diemžēl pie mums ir pieņemts neinteresēties par traģēdiju dziļākajiem, primārajiem cēloņiem. Iemesls, kādēļ, piemēram, uz ceļa iet bojā cilvēks, nav vis tas, ka viņš lielā ātrumā iebraucis kokā vai pretējā joslā. Jau pirms tam ir bijis kaut kas, kas neapzināti vai pat apzināti uz to mudina, kas grauž, žņaudz, aptumšo saprātu. Cilvēki iznīcina sevi un citus tādēļ, ka ir depresijas vai trauksmes nomocīti. Esmu uzklausījis daudz tādu stāstu. Apmēram šādus: ,,Vairs nav neviena, kas mani saprot. Ir šausmīga bezcerība, neizturama, žņaudzoša sajūta krūtīs. Pagriezīšu stūri un iebraukšu kokā...” Un arī iebrauc. Emocionālās sāpes ir neizturamas. Cilvēki kļūst neadekvāti. Jā, un šajā gadījumā nepalīdz arī daudz naudas, kaut gan pieņemts domat, ka nauda visu atrisina.

 Tas, kas man kā psihoterapeitam ir acīmredzams, publiskajā, sabiedriskajā telpā neeksistē. Valda noliegums, izlikšanās, tradīcija problēmas nerisināt. Izskatās, ka cēloņu saprašana un novēršana, pirms kaut kas sabrūk, ir sliktais tonis. Ļoti tipiska situācija: pāris atnāk uz konsultāciju tikai tad, kad gadiem postījuši mīlestību, centušies viens otru un katrs sevi ievainot, sagraut. Un no psihoterapeita tiek sagaidīts, ka viņš problēmas meklēs otrajā – sliktajā, jo – ,,es pats taču esmu tik daudz centies! Es, tikai es esmu darījis visu, lai... Bet viņš...”. Meklēt palīdzību, pirms ģimene sabrukusi, tas ir liels retums, un diemžēl tādus cilvēkus bieži vien uzskata par „nedaudz ķertiem”.

Un gluži tāpat ir arī tīri praktiskām, redzamām lietām. Ja kāds uzstājīgi meklē taisnību un vēsta par pārkāpumiem, par tādu bieži vien tiek pasmīkņāts – re, kā ņemas, tam jau „putni galvā”. Vai nopūšas – atkal viņš taisa jezgu... Atcerieties filmu „Mans draugs – nenopietns cilvēks”?

Varbūt būtu jāpadomā, kādēļ noliegums, meli, problēmu nerisināšana ir tik bieži izplatīta parādība. Arī – nevēlēšanās redzēt. Tas sākas jau mājās, jau ģimenē. Bērns slikti mācās, kavē skolu. Kāpēc? To vecāki nekādi negrib redzēt. Ja bērns nespēj mācīties, viņš kaut ko ļoti smagi pārdzīvo. Varbūt to, ka vecāki bieži strīdas? Vai to, ka nekad neuzslavē? Taču ir tradīcija šādas varbūtības noliegt. Bērnam palīdzēt? Nav laika! Un tā nu izaug dziļi nelaimīgs cilvēks, kurš ir labi trenējies iznīcināt sevi. Toties tagad, kļuvis liels un stiprs, viņš var traumēt arī citus. Vara, pazemošana, otra noniecināšana tiek plaši izmantota. Tā tas notiek. Vai tā arī turpināt? Vai arī sāksim ārstēt sabiedrību, paši sevi? Patiesība ārstē. Spēja būt godīgiem pret sevi, atzīt realitāti, uzņemties atbildību par to, kas esam, ko darām. Nebūt vienaldzīgiem un neklusēt, redzot netaisnību.

Sākt var no mazām lietām. Pateikt sev kaut ko labu. Veltīt laiku savam bērnam. Parunāties ar draugiem. Censties būvēt attiecības, pirms tās sabrukušas. Cīnīties ar saviem iekšējiem dēmoniem. Katram jāsāk ar sevi. Arī man jāpārdomā, ko varu darīt vēl un ko varu darīt labāk.

Būvēsim sevi, savas attiecības kā skaistu namu, kas nesabrūk. Un tad nebruks arī mūsu celtās ēkas.

Sertificēts psihoterapeits un psihiatrs Andris Veselovskis.