Vizītkarte Raksti un video Atbildes uz jautājumiem Pieteikšanās Kolēģiem
Vardarbība jauniešu vidū: cēloņi un likumsakarības

Viena no aktuālajām un daudz apspriestajām tēmām šobrīd ir vardarbība bērnu un jauniešu vidū. Ik pa brīdim plašsaziņas līdzekļos parādās biedējoši stāsti: agresīvi bērni terorizē vienaudžus un skolotājus; jau bērnudārza grupiņās ir bērni, kurus audzinātājas nespēj savaldīt utt.

Pēc šāda veida informācijas, protams, seko vētraina lasītāju un interneta komentētāju reakcija. Un te novērojama zīmīga tendence – arī lasītāju, tātad sabiedrības vai vismaz tās daļas reakcija lielākoties ir ļoti agresīva: viņus (minētos bērnus) vajagot sist, pērt, sodīt, izolēt, sūtīt uz specskolām, „ cietumā viņiem vieta”. Kas tad no tā izriet? Vairums sabiedrības domā, ka vardarbību var apturēt … ar vēl stiprāku vardarbību!

Padomāsim par iemesliem  – kādēļ gan bērns pēkšņi iet klāt citam bērnam un sit? Izrādās, attīstītajā pasaulē – atvainojos, bet šajā gadījumā patiesi gribas lietot šo būtībā ne pārāk korekto formulējumu – atbildes sen ir zināmas. Patiesībā precīzāk būtu teikt, ka šī atbilde zināma visiem attīstītiem, atbildīgiem, emocionāli nobriedušiem, ar iekšējo inteliģenci apveltītiem cilvēkiem. Ja bērns labi jūtas savā ģimenē, viņam nav vajadzības darīt pāri citiem. Vardarbību rada vardarbība, savukārt labas attiecības starp cilvēkiem rada citas labas attiecības – ar citiem cilvēkiem.

Nu, te gan atkal rodas problēma, jo jēdzienu „labas attiecības” katrs saprot citādi. Visiem labi zināms teiciens „sit, tātad mīl”. Un, patiesi, ir daļa cilvēku, kas tā arī no sirds uzskata! Tad nu vīrs sievu sit fiziski, sieva sit vīru ar vārdiem, abi kopā sit bērnu – ar siksnu vai verbāli, emocionāli. Tāda, lūk, sadistiska, taču ļoti uzlādēta, intensīva „mīlestība”… Un tā tas nebūt nenotiek tikai tā dēvētajās „nelabvēlīgajās” ģimenēs!

Lai cik tas nebūtu dīvaini, šāda „mīlestība” visiem šī pulciņa dalībniekiem sagādā zināmu baudu – katrs var izpausties, katrs ir ievērots, saņēmis savu uzmanības devu. Starp citu, arī rakstot pazemojošus komentārus, cilvēki izjūt baudījumu. Savdabīga virtuāla žults ejakulācija, kas noņem spriedzi un sagādā mirkļa apmierinājumu.

Taču ir arī citāda veida ģimenes, kurās vecāki ciena viens otru un arī bērnu, kopā sporto, iet ārā baudīt ziemas priekus, apmeklē kultūras pasākumus un rīko kopīgus pasākumus. Šajās ģimenēs vecāki māca bērnus būt stipriem, tikt galā ar dzīves grūtībām. Un izrādās, ka bērni labprāt mācās – no vecākiem, vecvecākiem, draugiem, treneriem, skolotājiem. Viņi saprot, ka ir daudz patīkamāk darīt kaut ko interesantu, priecāties. Skolās viņi parasti neiekļūst ne pāridarītāju, ne arī, kas svarīgi, pazemoto pulciņā – viņos vienkārši nav ieprogrammēta vajadzība būt par varmāku vai upuri.

Dažos vārdos aprakstīšu iemeslus un mehānismus, kādēļ bērns kļūst vardarbīgs.

Pirmkārt, ja bērnu mājās sit vai pazemo. Tad viņš jūtas slikti, un, lai justos labāk, viņš sit un pazemo vājākos, tādā veidā kļūstot varens un ietekmīgs. Nelīdzēs aizrādījumi, jo tie nav loģiski – nu kā bērns var saprast, ka skolā citiem sist ir slikti, bet mājās, ja tēvs viņu per vai māte pļaukā, tas nav slikti? Vai arī (padomājiet par šo absurdu!) – bērnu mājās lamā un per par to, ka viņš skolā lamājas un kaujas!

Šajā gadījumā jāpalīdz bērnam justies vērtīgam – sportojot, muzicējot, atrodot pozitīvu dzīves jēgu. Pats par sevi saprotams, jāpārtrauc vardarbība ģimenē.

Otrs variants – bērnam netiek nospraustas stingras robežas, un viņš nesaprot, ka agresiju ir jāsavalda. Spriedzes brīdī viņš agresiju vienkārši izlādē uz citiem. Ir vajadzīgi normāli, saprātīgi ierobežojumi.  Ar robežām, starp citu, nav domāta bērna bezierunu dresūra, kā dažiem pieaugušajiem tīk domāt. Vārds „disciplīna” latīņu valodā nozīmē „mācība”. Pakļauties saprātīgai disciplīnai ir labi, nevis slikti; bērns saprot, ka ir jārēķinās ar citiem un mācās agresiju savaldīt. Protams, tas nav momentāns process: bērns jātrenē izturēt savu agresiju un arī apkārtējo agresiju. Labs palīgs šajā gadījumā būs kāds stingrs, bet taisnīgs pieaugušais – tētis, vectēvs, krusttēvs, skolotājs. Arī skolā bērni ciena stingrus, bet taisnīgus pedagogus, kas ar savu piemēru rāda, kā saprātīgi savaldīt destruktīvas tendences. Turklāt skolotājam jāatceras izcelt bērna labās īpašības, jāatzīmē katra cenšanās, jo nereti mēdz būt tā – par sliktajiem darbiem sods tiek saņemts uzreiz, bet labie darbi un uzvedība it kā ir pašsaprotami.

Trešais variants – bērns nav redzējis veselīgu attiecību modeli, un agresīvu uzvedību sāk no kāda kopēt. Nav noslēpums, ka „ sliktie tēli” no filmām, pagalma, datorspēlēm nereti šķiet ļoti pievilcīgi. Šajā gadījumā bērns jāieinteresē ar citām vērtībām. Sportot – tas ir forši! Spēlēt kādu mūzikas instrumentu – aizraujoši! Dejot – fantastiski, neviens cits tā nemācēs!

Un tie nebūt nav tukši vārdi, tikai –  šāda pieeja prasa lielu darbu, laiku, pacietību, kam diemžēl nereti nav gatavi ne vecāki, ne radi, ne pedagogi.

Minēšu kādu veiksmīgu piemēru (vārdi un konkrētie fakti, protams, mainīti). Jānis, 10 gadus vecs puika, regulāri apsaukājis un arī iekaustījis klases meitenes. Meiteņu vecāki par to runāja ar pedagogiem, viņi savukārt, lai risinātu situāciju, vairakkārt uz skolu aicinājuši Jāņa vecākus. Tēvs vienmēr bijis aizņemts darbā, un uz skolu nākusi mamma. Reiz mamma atzinās skolotājai, ka mājās Jāņa tēvs regulāri viņu pazemo un lamā un viņa dzīvo nemitīgās bailēs no vīra. Par laimi, skolotāja bija ļoti pieredzējusi un iejūtīga. Viņa izskaidroja, ka skolā Jānis kopē tēvu. Lai palīdzētu sev un bērnam, mammai ir jāsāk cīnīties par sevi un nedrīkst ļaut vīram sevi pazemot. Tāpat ir jāmudina vīrs vairāk laika veltīt dēlam. Jāņa mamma ņēma vērā šos ieteikumus un pamazām nepārprotami parādīja vīram, ka vairs nepieļaus sliktu attieksmi. Vīrs, gribēdams saglabāt ģimeni, sāka savaldīt savu agresivitāti. Abu vecāku attiecības kļuva labākas. Tēvs sāka ņemt dēlu uz sporta zāli, kas zēnam ļoti patika. Paralēli Jāņa attiecības ar meitenēm skolā uzlabojās. Vēl atklājās, ka viņam tīri labi padodas matemātika, kas līdz šim nebija manīts.

Tātad skolā Jānis vienkārši kopēja ģimenes attiecību modeli un izlādēja savu neapmierinātību uz klases meitenēm. Kad attiecības ģimenē mainījās, Jānis ieraudzīja, ka daudz patīkamāk ir draudzēties ar meitenēm, dažkārt visiem pieņemamā veidā demonstrējot savas fiziskās iemaņas, nekā konfliktēt.

Tādu piemēru nav maz. Tātad, lai vardarbība bērnu vidū mazinātos, ir daudz kas jāmaina, galvenokārt – domāšana. Iemīļotā un tik vienkāršā agresīvā domāšana būtu jāmaina uz tādu, kas vērsta uz sadarbību, atbildību, disciplinētu darbu. Jā, tas ir grūtāk nekā iepērt. Jā, tur daudz jāpieliek pūļu arī pieaugušajiem, bet rezultāts ir redzams un, kā mēdz teikt, nav zeltā novērtējams, jo tajā pašā laikā mēs, pieaugušie, arī sevi izmainām uz labo pusi.

Tālr.: +371 29448680   |  Rīga, Maiznīcas 12-1 (skatīt karti)

Vizītkarte Raksti un video Atbildes uz jautājumiem Pieteikšanās Kolēģiem