Vardarbība.
(Lekcija SPEAK konferencē 2010.g.27.nov.)
Vardarbība notiek tad, kad viens cilvēks nodara pāri otram. Šajā drāmā ir divas darbojošās personas- varmāka un upuris. Varmāka ieņem varmākas lomu. Upuris ieņem upura lomu. Ir gadījumi, kad drāmas scenāriju nosaka tikai varmāka. Piemēram. Padomju laikā cilvēki tika izsūtīti un viņi kļuva par varmācības upuriem. Viņi tika ielikti upura lomā un nevarēja no šīs lomas izbēgt.
Mūsdienās ļoti biežas ir situācijas, kad upuri varētu arī nekļūt par upuriem un varmākas varētu nekļūt par varmākām. Kā zināms mūsdienās vardarbība visbiežāk notiek ģimenēs, starp pazīstamiem cilvēkiem vai darbā.
Šobrīd kara nav. Cilvēki varētu dzīvot miermīlīgi, mīlestībā. Tad visiem būtu labi. Taču tas tā nenotiek. Kaut kāda iemesla dēļ cilvēki veido vardarbīgas attiecības. Vieni kļūst par varmākām, citi kļūst par upuriem. Interesanti, kas tie ir par spēkiem, kas liek cilvēkiem veidot vardarbīgas attiecības? Varbūt visu nosaka tas, kas ir cilvēku prātos?
Paanalizēsim piemēru.
Viens students skaidro otram augstākās matemātikas uzdevumu. Otrs students uzdevumu joprojām nesaprot. Pirmais skaidro atkal. Otrs atkal nesaprot.
Tad pirmais students sadusmojas un saka:,, Tu esi idiots! Šo uzdevumu varētu saprast katrs skolnieks.”
Vai šajā brīdī jau ir notikusi psiholoģiska vardarbība?
- Vardarbība ir notikusi.
Otrais students ir pazemots. Viņš jūtās nevērtīgs lūzeris, pilnīgs idiots. Viņš saka: ,, Piedod, es cenšos, bet nekas neiet galvā- es esmu idiots. Nedusmojies, gan es sapratīšu uzdevumu.”
Tātad viens ir paņēmis varmākas lomu un pazemojis otru. Otrs ir paņēmis upura lomu un piekritis, ka viņš ir idiots.
Šajā gadījumā abi drāmas dalībnieki ir zaudētāji. Pirmais, iespējams, cieš no vainas sajūtas pēc sava dusmu izvirduma. Varbūt sajūtas vientuļš un nesaprasts. Otrs cieš no mazvērtības, pazemojuma sajūtas un vientulības.
- Vardarbība nav notikusi.
Otrs students neņem upura lomu. Viņš saka pirmajam: ,, Nesatraucies. Nekas briesmīgs nav noticis. Parasti ar matemātiku man iet grūti. Man ir vajadzīgs laiks, lai saprastu šo uzdevumu. Varbūt vēlāk, kad tu nomierināsies, tu varēsi man paskaidrot to vēlreiz.”
Šajā gadījumā pirmajam ir daudz vieglāk pārdzīvot savu dusmu izvirdumu. Nākotnē viņš var mācīties dusmas savaldīt. Otrs students jūtas labs un vērtīgs.
- Vardarbība vispār nevarētu notikt.
Ja pirmais students saprastu, ka viņa dusmas ir neadekvātas un mēģinātu tās savaldīt: ,,Man dažkārt pietrūkst pacietības kaut ko skaidrot. Skaitīšu līdz simtam, tad mēģināšu atkal skaidrot.” Ja studentam izdotos savaldīt savas dusmas, tad viņam vēlāk nebūtu jācieš no vainas sajūtas, ka viņš atkal nav varējis savaldīties.
-1-
Tātad viena un tā pati situācija, matemātikas uzdevuma risināšana, var izraisīt visdažādākās reakcijas katra drāmas dalībnieka prātā. Katrs no viņiem var kļūt par varmāku vai upuri. Viņi var paņemt arī labu draugu lomas.
Interesanti, vai šiem cilvēkiem ir izvēle ieņemt vienu vai otru lomu? Varētu domāt, ka tas ir ļoti vienkārši un viegli izvēlēties labu draugu lomu. Ja tas ir viegli un patīkami, tad kādēļ cilvēki to nedara?
Izrādās, ka cilvēka prātos ir neredzami spēki, kuri liek kādās situācijās ieņemt varmākas vai upura lomu. Pie tam šie spēki strādā ar pulksteņa mehānisma precizitāti.
Vēl trakāk. Cilvēks pat ļoti vēloties, nespēj iziet no vienas vai otras lomas. Piem. Sieviete, kas izšķīrās no vīra varmākas atkal satiek nākamo vīru tādu pašu. Kas tie ir par spēkiem, kas liek cilvēkam spēlēt varmākas vai upura lomu? Izrādās, ka šie neredzamie spēki ir paslēpušies cilvēka zemapziņā.
Kādi spēki slēpjas varmākas prātā?
Vajadzību kontrolēt, dominēt, pakļaut rada ļoti dziļa un stipra mazvērtības sajūta, vientulības sajūta, bailes. Šīs sajūtas parasti slēpjas varmākas zemapziņā, un, iespējams, nav tik viegli saskatāmas. Tātad dziļi prātā varmāka jūtas maziņš un bezpalīdzīgs. Lai viņš sajustos vērtīgs un varošs, ir kāds jāpakļauj. Kad kāds pilda varmākas gribu vai tiek pazemots, tad varmāka sajūtas uz kādu brīdi stiprāks.
Atgriezīsimies pie Pirmā studenta tajā brīdī, kad viņš skaidro Otram studentam uzdevumu, bet pirmais to nesaprot. Interesanti, ko viņš jūt tajā brīdī? Viņš sajūt dusmas. Bet par ko ir dusmas? Ja mēs to pajautātu pirmajam studentam, iespējams viņš atbildētu tā: ,, Es dusmojos, ka viņš mani nedzird.” Tātad viņš sajutās nedzirdēts.
Bet vai te tiešām ir par ko dusmoties? Otrais students nedzird, jo viņam grūti iet ar matemātiku. Nav liela bēda. Tā varētu domāt Pirmais students ar apzināto racionālo prātu. Taču realitātē prāts tiek pārpludināts ar neizturamām emocijām un notiek eksplozija- uzbrukums otram studentam. No kurienes te pēkšņi radās neizturamas emocijas. No Pirmā studenta prāta dzīlēm- no zemapziņas. Viņa zemapziņā glabājas informācija, ka bērnībā tēvs viņu nav dzirdējis. Tēvs parasti bija aizņemts ar savām lietām un mazo zēnu it kā neredzēja. Zemapziņa glabā gan notikušā bildīti, gan neizturamas emocijas, ko juta nelaimīgais mazais zēns. Šīs emocijas ir nepanesamas. Un piemērotā brīdī zemapziņa izmet tās Pirmā studenta prātā. Viņš savukārt izlādē tās uz otro studentu. Pēc kāda laiciņa students saprot, ka nevajadzēja tik stipri dusmoties. Taču šī sapratne neko nepalīdz, jo nākamreiz viņš rīkosies tāpat. Zemapziņa strādā nekļūdīgi.
Kādi spēki ir upura prātā?
Upura prāts arī ir pārpildīts ar mazvērtības sajūtām, bailēm no nepanesamas vientulības. ,, Es neesmu gana labs. Varbūt citi mani pieņems tad, kad es radīšu viņiem labsajūtu. Ja es darīšu pa savam, es palikšu viens.” Upuris ir gatavs upurēties, lai otrs justos labāk. Upuris veido attiecības upurējoties, kalpojot.
Kā jutās Otrais students (gadījumā A), kad Pirmais students dusmīgi saka: ,, Tu esi idiots”? Otrais students tā arī jūtas- viņš jūtas, ka ir idiots, slikts, tāds, kura dēļ cieš pirmais students. Varbūt viņa racionālā domāšana vārgi ierunājas: ,,Es neko sliktu neesmu izdarījis. Nevajag dusmoties”. Taču zemapziņa bija stiprāka. Zemapziņa teica, ka viņš ir idiots un pārņēma visu studenta prātu.
-2-
No kurienes zemapziņai ir tik stipra pārliecība, ka Otrais students ir muļķis? Izrādās, ka studenta mamma vienmēr turējusi zem tupeles savu vīru, studenta tēvu. Viņa tēvs pildījis mammas norādījumus un nekad nav strīdējies pretī. Otrais students iemācījās veidot attiecības pakļaujoties, neapzināti sekojot tēva paraugam. Viņš skolā vienmēr tika pazemots un nespēja cīnīties pretī. Viņa zemapziņā izveidojās stipra pārliecība, ka viņa viedoklis nav tik svarīgs kā citu viedoklis. Viņš ir sliktāks. Citi ir labāki. Viņam izveidojās milzīga vainas apziņa. Pilnīgi neadekvāta vainas apziņa. Kad Pirmais students uzbruka, Otrais uztvēra uzbrukumu pilnīgi neadekvāti, viņš sāka sevi vainot un atvainojās Pirmajam studentam tā it kā tiešām būtu izdarījis kaut ko sliktu. Mazvērtības un vainas sajūtas atkal un atkal liek Otrajam studentam izvēlēties upura lomu.
Ko darīt?
Kā iziet no varmākas lomas un upura lomas? Kā sākt dzīvot normālu dzīvi?
- Apzināties notiekošo.
,,Ar mani visu laiku notiek kaut kas nepareizi. Man visu laiku dara pāri un es nespēju aizstāvēties.” Svarīgi to saprast, jo upuris bieži domā, ka viņš tik tiešām ir slikts un sodāms. Tas, ka viņš kļūst par upuri var tikt uztverts kā norma. ,,Vīrs man iesita, bet es pati vainīga, pieliku zupai par daudz sāls.” Arī varmāka var uztvert savu uzvedību kā normu. ,,Sieva mani izveda. Atkal pielika zupai par daudz sāls.”
- Meklēt palīdzību.
Jāmeklē tādi cilvēki, kuriem ir savādāka domāšana. Vecās zemapziņas programmas ir jāaizstāj ar jaunām. Jāmācās no cilvēkiem, kuri prot labi sadzīvot ar citiem. Var vērot un mācīties, kā citi tiek galā ar uzbrukumiem. Jāmācās no tiem, kuri prot savaldīt savas emocijas. Labi, ja grūtās situācijas var izrunāt ar draugiem un koriģēt.
- Meklēt profesionāļu palīdzību.
Jurista, sociālā darbinieka, psihologa, psihoterapeita palīdzība.
Piemēram.
Students eksāmenā ļoti satraucas un nespēj tekoši atbildēt.
Pasniedzējs saka studentam, ka ar tādu attieksmi, kāda ir viņam pret priekšmetu, viņš nekad nevarēs dzīvē tikt uz priekšu. Tādiem kā viņš nav vietas šajā augstskolā. Pasniedzējs novērtē studenta atbildi ar ,,neapmierinoši”.
Tātad students satraucas un tajā brīdī varmāka pasniedzējs uzbrūk ar noniecinājumu. Šajā brīdī students var sajusties apjucis un pazudis. Varmāka ir viņu ,,iznīcinājis”.
Šis var būt kritisks brīdis studenta tālākajā izaugsmē. Viņš var nobīties un neturpināt mācības. Diemžēl daudzi tādā veidā arī pārtrauc mācības.
Students var arī turpināt cīņu un tikt pāri grūtībām.
Lai tiktu galā ar šo situāciju ir jāspēj izkāpt no nevarīga upura lomas. Pasniedzējs ir pateicis studentam, ka viņš ir ,,slikts”. ( Tāda sajūta varēja rasties studentam pēc pasniedzēja uzbrukuma.)
-3-
Studentam ir jāsaprot, ka viņš nav ,,slikts” un neko sliktu nav darījis. Viņš ir bijis tikai satraucies. Nepareiza ir bijusi pasniedzēja reakcija, kurš ir bijis pārāk kritisks. Taču studentam var būt grūtības saglabāt pozitīvu pašvērtējumu. Viņš var justies nevērtīgs, nekam nederīgs. Šajā brīdī ir nepieciešams ,,izkāpt” no šīm sajūtām. Students var mēģināt pats sev teikt, ka ar viņu viss ir kārtībā. Ja tas nesanāk, jāvēršas pēc palīdzības pie citiem. Citi var palīdzēt saprast, ka ar studentu viss ir kārtībā, pasniedzējs ir bijis neadekvāts. Ir jādomā par sevi labi un jāturpina mācīties. Ja neizdevās eksāmenu nokārtot vienreiz, tad izdosies to izdarīt nākamreiz. Nav jāiet prom no augstskolas tikai tāpēc, ka pasniedzējs tā uzskata.
Zane Fogele aptaujāja studentes saistībā ar vardarbības situācijām.
,, Vadoties no personīgās pieredzes, jaunās studentes stāstīja, ka vislielākās problēmas esot darba vietā - no hierarhijā augstāk stāvoša kunga. Tiek izteikti nepiedienīgi piedāvājumi, komplimenti, uzmanības apliecinājumi, solījumi nodrošināt skaistu dzīvi, draudi atlaist, ja nepiekritīs, nepakļausies. Dažas no meitenēm, kam jautāju, atzīst, ka neejot strādāt uz vietām, kur priekšnieks ir vīrietis, jo baidās no līdzīgām situācijām. Dažos gadījumos šādi piedāvājumi, apdāvinājumi un komplimenti saņemti no universitātes pasniedzēja, voluntēšanas vai zinātniskā darba vadītāja. Tiek radīta sajūta, ka tas ir vienīgais ceļš, kā virzīties karjerā uz augšu, ka vienīgā jaunas sievietes vērtība ir tās jaunība un miesa. Pašām negribot, dažas pakļaujas spiedienam.”
Tātad augstāk stāvošie kungi grib pakļaut jaunās sievietes savai gribai. Viņi ir gatavi kļūt par varmākām. Savukārt jaunās sievietes baidās pateikt ,,nē”. Viņas ir gatavas kļūt par upuriem- ,,Pašām negribot, dažas pakļaujas spiedienam.” Vai kungi ir tik visvareni, ka nevar no viņiem izbēgt? Vai jaunās sievietes pašas sastingst kā pelītes pitona priekšā? Interesanti, kāpēc viņām liekas, ka viņas ir pelītes, bet minētie kungi izskatās pēc pitoniem? Izrādās, ka te ieslēdzas jauno sieviešu zemapziņa un saka kaut ko tādu: ,,Tu esi maza muļķe. Pati neko nesaproti. Tev ir jārīkojas tā, kā citiem ir labāk. Ja tu neklausīsi, tētis tevi nopērs. Nepretojies, būs tikai sliktāk.” Parasti šīs sievietes no bērnības ir jutušās beztiesīgas izteikt savu viedokli, nepaklausīt vecākiem, protestēt. Kaut kad jau agrāk viņas ir ieņēmušas upura lomu.
,,Dažas no meitenēm atzīst, ka neejot strādāt uz vietām, kur priekšnieks ir vīrietis, jo baidās no līdzīgām situācijām.” Šīs meitenes jau iepriekš paredz, ka priekšnieks būs seksuāls varmāka un viņas nespēs sevi pasargāt. Viņas visus vīriešus saredz kā iespējamus varenus varmākas. Vai tiešām tāda ir Latvijas objektīvā realitāte? Vai arī šīs sievietes skatās uz visu pasauli caur iepriekšējās pieredzes iekrāsotām brillēm? Domāju, ka objektīva realitāte tāda nav. Ļoti bieži priekšnieki rūpējas par savām padotajām jaunajām sievietēm un tas ir normāli.
Ko darīt?
Izkāpt no mazās, bezpalīdzīgās meitenes sajūtas. Tā ir tikai sajūta, ka nedrīkst runāt pretī. Īstenībā ir labi runāt pretī. Droši ir jārunā pretī. Jāpasaka mierīgs un stingrs ,,nē”. Sievietes spēkos ir pasargāt sevi no varmācības. Nav nekas tāds jādara, ko cilvēks pats negrib darīt.
-4-
Otra komentāru grupa no Ilzes Fogeles aptaujātajām studentēm bija saistīta ar nepatīkamām piezīmēm skolā vai darba vieta, sevišķi jaunā darba kolektīvā. "Čau, mazā", "Nāc, pasēdi klēpītī", "Seksīgā" un tam līdzīgi, kas nav situācijai un vietai atbilstoši. Tas liekot justies neērti, nedroši, nevienlīdzīgi ar pārējiem studentiem/kolēģiem, mazina ticību sev, liek justies 'lēti'.
Otra komentāru grupa no Ilzes Fogeles aptaujātajām studentēm bija saistīta ar nepatīkamām piezīmēm skolā vai darba vieta, sevišķi jaunā darba kolektīvā. "Čau, mazā", "Nāc, pasēdi klēpītī", "Seksīgā" un tam līdzīgi, kas nav situācijai un vietai atbilstoši. Tas liekot justies neērti, nedroši, nevienlīdzīgi ar pārējiem studentiem/kolēģiem, mazina ticību sev, liek justies 'lēti'.
Šie komentāri raksturo tikai vīriešus, kuri šos komentārus izsaka. Tiem nav nekāda sakara ar sievietes vērtību. Ja kāds izsaka stulbus un lētus komentārus, tas liecina tikai par viņa paša stulbumu vai lētumu. Ļoti svarīgi, lai sieviete saglabātu savu pašvērtības sajūtu. Uz muļķīgiem komentāriem var nereaģēt. Vai arī jāreaģē parādot, ka šādi komentāri nav pieņemami.