Vizītkarte Raksti un video Atbildes uz jautājumiem Pieteikšanās Kolēģiem
Raksts par tētiem.
Tēta nozīmīgums bērna attīstībā
("Psiholoģijas pasaule." 2007.g.sept.)
     
 Vairumam pacientu, kuri nāk pie manis uz psihoterapiju ir trūcis tēta.
      Plašsaziņas līdzekļos tiek kultivēta ideja, ka bērnam tētis nav vajadzīgs, ka ģimene ir novecojis jēdziens un bērnam pietiek ar vienu vecāku. Ja kāds vienu dienu paklausītos manu pacientu dzīves stāstus, tad saprastu, cik absurdas ir šīs idejas. Rakstot rakstu, apzināti izvēlējos vārdu ,,tētis”, nevis ,,tēvs”. Manuprāt, vārds ,,tētis” ietver vairāk mīlestības. Mīlestība ir nepieciešama katram bērnam un katram tētim.
      Katram no mums, dzirdot vārdus ,,tētis” vai ,,mamma” prātā rodas spilgti priekšstati. Šie priekšstati ir saistīti ar mūsu vecākiem un ar citiem tētiem un mammām, kurus esam redzējuši sev apkārt. Mamma parasti ir tā, kas dod mīlestību, maigumu, rūpes. Tētis ir tas, kurš rada drošību, aizsardzību, stabilitāti, atrodoties lielākā attālumā no bērna nekā mamma. Pašā sākumā bērns ir kopā ar mammu, veidojot diādi, un tētis ir starpnieks starp mammu-bērnu un apkārtējo pasauli. Tētis sargā mammas-bērna diādi no apkārtējās pasaules. Tētis un mamma ir viena vesela divas dažādas sastāvdaļas- viņi abi ir vecāki, viņi abi ir ģimene. Tētis un mamma viens otru atbalsta, papildina, bet vienlaikus viņi ir arī atsevišķas personas, kas ir īpaši nozīmīgas bērna tālākajā attīstībā. Tētim un mammai ir katram sava atšķirīga loma bērna attīstībā. Tētis un mamma ir atšķirīgi. Atšķiras viņu domāšana. Viņiem ir atšķirīga ķermeņa uzbūve. Tētis nevar dzemdēt bērnu. Mamma ir fiziski vājāka, bet viņa spēj izvēlēties drēbītes bērnam labāk nekā tētis. Tētis spēj spēlēt futbolu ar dēlu tā, kā to spēj darīt tikai tētis. Katrs no viņiem ir unikāls, īpašs un viņi abi ir ļoti vajadzīgi bērnam.
      Kā vīrietis var kļūt par tēti?
      Vai pietiek ar to, ka viņš ir sasniedzis dzimumgatavību? Vai to vīrieti vispār var saukt par tēti, kurš rada bērnu un pēc tam nepiedalās bērna audzināšanā? Kurā brīdī zēns sāk domāt, ka viņš pats kādreiz kļūs par tēti? Vai tad, kad viņš brauc ar spēļu mašīnīti, līdzīgi kā tētis brauc ar īstu mašīnu? Vai tad, kad zēns pamana, ka viņam ķermenis ir kā tētim un mamma ir savādāka? Varbūt tad, kad zēns iet uz pirmo randiņu ar meiteni? Vai tad, kad viņš pirmo reizi ir iemīlējies?
      No agras bērnības bērna prātā sāk veidoties priekšstats par to, ka viņš ir zēns. Vēlāk viņš saprot, ka zēni izaug par vīriešiem un kļūst par tētiem. Un par to, kādi ir tēti, viņš uzzina, redzot savu tēti, redzot mammas un tēta attiecības. Tātad, lai tētis varētu būt īsts tētis, viņam prātā ir jābūt priekšstatam par to, kā tēti izturas- kā viņi auklē bērnus, kā viņi spēlējas, kā palīdz pildīt skolas mājas darbus, kā tēti izturas pret savām sievām.
      Vīrietim piemīt no dabas dota vēlme kļūt par tēti. Viņam ir pielāgots ķermenis bērna radīšanai. Viņam ir vēlme iekarot sievieti un radīt pēcnācējus. Tā viņš var apliecināt savu potenci un vīrišķību. Vīrietim ir vēlme mīlēt un dalīties mīlestībā ar sievieti, un šajā mīlestībā radīt bērnu, kas ir viņa patības turpinājums. Vīrietim ir vēlme dot no sevis ko vērtīgu, lai bērns aug un attīstās laimīgs. Redzot bērnu augam, tētis izjūt lepnumu par bērnu un par sevi. Vīrietim milzīgu gandarījumu dod tas, ka viņš ir varošs, spējīgs tētis.
      Turpmāk aprakstīšu tēta lomu un nozīmīgumu bērna dzīvē sākot no brīža, kad bērns tiek plānots līdz brīdim, kad bērns kļūst par pieaugušu cilvēku. Ieskicēšu arī, kādas problēmas rodas, ja tētis nespēj būt tētis.
      Laiks pirms bērna piedzimšanas.
      Satiekas nākamie mamma un tētis, izlemj dzīvot kopā un veidot ģimeni. Šajā laika posmā ir svarīgi iepazīt vienam otru. Izrunāt kopīgi savus nākotnes plānus, sapņus. Ir nepieciešams laiks, lai dažādās situācijās jaunais pāris pārbaudītu, kā viņi spēj sadarboties risinot vieglākas un smagākas problēmas. Nākamie mamma un tētis sāk būvēt savā prātā māju (savstarpējo attiecību māju), kurā vēlāk varēs dzīvot arī bērns. Ir nozīmīga savstarpējā sapratne, kopīgi mērķi dzīvē, vēlmes un spējas šos mērķus realizēt. Ja vienam vai abiem partneriem sāk gribēties bērnu, ir jāsāk par to runāt. Vēlmei pēc bērna ir jābūt abos partneros. Vēlme radīt un uzaudzināt bērnu rodas sasniedzot pietiekošu emocionālu briedumu. Tad, kad cilvēks ir spējīgs būt neatkarīgs savos spriedumos, spēj sevi nodrošināt materiāli, spēj izturēt dažādas grūtas situācijas un atrisināt tās, tad viņam parādās vēlme mīlēt bērnu, rūpēties par bērnu, radīt bērnu.
Šīs vēlmes var izjust, redzot bērnus un vecākus spēļu laukumā, vai spēlējoties ar draugu bērniem. Tātad, tad, kad nākamais tētis ir sasniedzis noteiktu briedumu, viņš vēlas bērnu, viņam ir mīlestība, ko dot, un mīlestības pilnas attiecības, kuras var kļūt par šūpuli bērnam, tiek sperts nākamais solis un bērns tiek radīts.
      Problēmas rodas, ja bērns tiek radīts tad, kad vīrietis vēl nav gatavs kļūt par tēti. Tas rada ciešanas visiem- vīram, sievai un bērnam. Nākamais tēvs izjūt bailes, izmisumu, neskaidru diskomfortu. Ja šīs sajūtas kļūst pārāk neizturamas, vīrietis bēg- pie citas sievietes (būtībā pie citas mammas), bēg dzeršanā, bēg strādāt uz Īriju. Savos sirds dziļumos viņš jūtas slikts, bezpalīdzīgs, zaudētājs. Tā ir trauma vīrietim uz visu dzīvi- tā neļaus justies labam un vērtīgam, būs grūti kādreiz kļūt par tēti. Cieš bērna mamma un bērns, jo viņi tiek pamesti. Nākamajai mammai grūtniecības laikā ir svarīgi sajust vīra mīlestību, rūpes, atbalstu. Tēta klātbūtne nodrošina mammas komfortu un līdz ar to labvēlīgus apstākļus bērna attīstībai. Ja tēta pietrūkst, pieaug risks dažādām grūtniecības un dzemdību komplikācijām. Bērns tiek traumēts ļoti dziļā bioloģiskā līmenī- ja mamma ir stresā tad tādā pašā stresā ir bērns mammas vēderā, viņš saņem stresa hormonus, nesaņem pietiekošā daudzumā vajadzīgās barības vielas.
       Bērna pirmais dzīves gads
    Šajā laikā vecāku klātbūtne un rūpes ir īpaši vajadzīgas bērniņam. Jo mazāks bērns, jo vitāli svarīgāka ir vecāku klātbūtne. Pie tam, ir nepieciešama vecāku fiziska klātbūtne. Bērnam ir nepieciešams būt fiziskā kontaktā, sadzirdēt mammas sirdspukstus, zīst krūti, izjust mammas acu skatienu. Bērnam ir nepieciešams, lai mamma un tētis viņu izjūt un saprot- vai viņš grib ēst, vai grib klēpī, vai viņš grib dzirdēt vecāku balsi. Parasti mamma pavada vairāk laika ar bērnu, un tētis rūpējas par ģimenes budžetu. Tētis sargā mammu un bērnu, un pozitīvā tēta ietekme bērnam tiek nodota caur mammu. Ļoti svarīgi bērnam ir sajust, ka kādu laiku tētis ir ar viņu. Zīdainīši atšķir tēti no mammas un savādāk reaģē. Šī komunikācija starp zīdainīti un tēti ir ļoti svarīga abiem. Bērns sajūt, ka ir vēl kāds, kas viņu mīl, un šis kāds nav mamma. Tētis var sajust savu bērnu, un var sākt veidoties ļoti dziļa tuvības saikne. Šī saikne starp bērnu un tēti veidojas ļoti dziļi bērna un tēta prātos.
      Bērnam šajā vecumā veidojas psihes pamati. Šie psihes pamati pa pusei sakņojas ķermeņa sajūtās, pa pusei prātā. Šajā laikā bērnam nav verbālas domāšanas ( viņš nedomā ar vārdiem). Viņš jūt sajūtas ķermenī, un patīkamas vai nepatīkamas izjūtas prātā. Šajā laikā tiek noteikts tas, vai prāta dziļākajos slāņos būs „ paradīze vai elle”.
     Ja tētis nespēj būt ar bērnu šajā laikā, tad tētim sāk veidoties izjūta, ka viņš nav labs tētis un bērnam sāk veidoties neskaidra izjūta, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Diemžēl šai plaisai vēlāk ir tendence paplašināties. Ja plaisa ir pamatos, tad tā aizies tālāk.
    Ļoti svarīgi, lai tēti censtos būt ar bērnu, un nenobītos no grūtībām. Viena no lielākajām kļūdām ir tad, ja jaunā mamma uzņemas būt ar bērnu visu laiku, un tētis nobīstas. Mammai ir jāiztur, ja tētis kaut ko uzreiz nejūt vai nesaprot. Jāiedrošina tētis kļūt par tēti.
     Ja tētis jūtas izstumts no mammas- bērna attiecībām, viņā sāk pieaugt nepilnvērtības un vainas izjūtas, kuras vēlāk var izraisīt pat vecāku attiecību sabrukumu.
     Laika posms no 1 līdz3 gadu vecumam.
     Šajā periodā bērns ļoti aktīvi pats sāk iepazīt pasauli, un sāk paust savu gribu un viedokli.  Bērns ļoti bieži protestē un dara pretēji vecāku vēlmēm. Ir nepieciešama nepārtraukta vecāku klātbūtne un bērna pieskatīšana. Vecākiem nemitīgi jādomā, ļaut vai neļaut bērnam kaut ko darīt, un jādomā, ko darīt ar bērna protestiem- vai sekot viņa vēlmei, vai aizliegt kaut ko darīt. Piemēram: ko darīt, ja bērns veikalā katru reizi grib, lai viņam nopērk jaunu mantu, un situācijā, ja manta netiek nopirkta, bērns protestējot skaļi kliedz un raud.
    Te ir ļoti svarīga tēta kā likumdevēja loma- ko mēs varam nopirkt, ko nevaram. Kādu rīcību bērnam atļaut, kādu neatļaut. Nozīmīgi, lai vecāki vienotos kopīgi par šiem jautājumiem, un pieturētos pie vienotas taktikas. Šajā vecumā ļoti svarīgi palīdzēt bērnam iemācīties rīkoties ar savām dusmām.  Dusmas ir labas emocijas un tās ir jāmācās atbilstoši pielietot. Vecāki ir likumdevēji, viņi atbild par bērnu, un viņi nosaka, kur bērns drīkst iet, un kur nedrīkst. Ir svarīgi, lai bērnam tiktu ļauts darīt daudz- piemēram, pastaigas laikā ļaut iet tur, kur viņš grib. Taču, protams, uz ielas iet nedrīkst. Tad, kad kaut ko nedrīkst, bērns dusmojas. Dusmoties drīkst, bet sist mammai un tētim nedrīkst. Bērnam ir jāsaprot, ka viņš ir labs un mīlēts, bet kāda viņa rīcība ir vai nu pieņemama, vai nepieņemama. Ja šajā laika posmā tēta pietrūkst, bērns var sākt just vainas izjūtu par savām dusmām, un apspiest dusmas, sevī tādā veidā kļūstot nespējīgs par sevi cīnīties. Vai arī, tieši pretēji, bērns kļūst pārmērīgi eksplozīvs un  nevaldāms, nespēj apvaldīt savus impulsus. Tātad, lai bērns apzinātos savu neatkarīgo „Es”, un spētu par sevi cīnīties, tēta klātbūtne ir ļoti nepieciešama.
    Laika posms no 3 līdz 5 gadu vecumam.
    Šajā laika posmā tēta loma zēna un meitenes attīstībā atšķiras. Zēnam tētis ir nepieciešams kā kāds, ar kuru konkurēt un kam līdzināties. Zēns apzinās savu dzimumu, un par viņa simpātiju kļūst mamma, un tētis ir tas, kura vietu zēns vēlētos ieņemt. „ Tēti, tu paliec mājās, mēs ar mammu iesim uz koncertu.” Zēns it kā izmēģina, kā tas ir- būt vīrietim. Ir ļoti nozīmīgi, lai tētis saprastu un pieņemtu šādas zēna vēlmes, vienlaicīgi parādot, ka viņi ar mammu ir pāris. Zēnam būs jāsaskaras ar vilšanos, ka mamma izvēlas tēti kā pāri sev. Ar laiku viņš šo vilšanos pārdzīvos un sapratīs, ka viņš pats satiks kādu citu meiteni vai sievieti, kas kļūs par pāri viņam. Ir ļoti nozīmīgi, lai tētis neapvainojas uz dēlu par vēlmi tēti izstumt. Dēlam ir ļoti svarīgi redzēt, ka tētis un mamma mīl viens otru kā vīrs un sieva. Un ka viņi abi mīl savu dēlu. Tētis zēnam ir nepieciešams kā kāds, kuram līdzināties. „ Mans tētis ir pats stiprākais.” „ Es arī būšu kā tētis, un es arī apprecēšos, un man būs sieva kā tētim.” Ja tēta trūkst šajā laikā, vai dēla mīlestība pret mammu tiek izsmieta, zēns sāk just, ka ar viņa vēlmēm un vīrišķību kaut kas nav kārtībā. Ja šajā laikā tētis aiziet no ģimenes, zēns var justies vainīgs, it kā viņa mīlestība pret mammu un vēlme izstumt tēti būtu izraisījusi tēta aiziešanu.
    Meitai tētis ir nepieciešams kā objekts, kuru mīlēt. Ir ļoti svarīgi, ka tētis pieņem meitas mīlestību, tas dod viņai savas vērtības izjūtu. „ Tēti, es tevi ļoti mīlu.” „ Paldies, meitiņ, es tevi arī ļoti mīlu.” Meita var pieņemt savu sievišķību kā labu. Viņa saprot, ka tētis ir mammas vīrs, un ka viņa kādreiz satiks kādu, kurš būs tikpat labs kā tētis.
    Ja tētis nespēj pieņemt meitas mīlestību, tad meita sāk just, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Un viņa kļūs neapmierināta ar savu sievišķību- nejutīsies vērtīga kā meitene, kā sieviete.
    Laika posms no 5 gadu vecumam līdz pubertātei.
Šajā laika posmā bērns sāk iet skolā, vairāk komunicē ar cilvēkiem ārpus mājas. Bērnam parādās dažādas intereses, hobiji, kuri nav saistīti ar vecākiem. Ir nepieciešams, lai tētis būtu pastāvīgā kontaktā ar bērnu. Bērniem var būt grūtības iedzīvoties skolas kolektīvā, izcīnīt savu vietu, pasniegt sevi kā vērtību. Tētim ir jābūt blakus, lai viņš varētu dot padomus, kā aizstāvēt savu viedokli. Vajadzības gadījumā tētim ir jāmāca bērns aizstāvēt sevi, vai jāiet uz skolu risināt tās problēmas, ar kurām bērns netiek galā. Tētis var palīdzēt pildīt mājasdarbus. Pats svarīgākais, lai bērns jūt tēta klātbūtni un pozitīvu vērtējumu. Tas ceļ bērna pašvērtējumu: „ Ja tētis mani augstu vērtē, tad esmu vērtīgs (vērtīga).” Šī informācija mīloša tēta klātbūtnē ierakstās bērna zemapziņā.
     Ja tēta klātbūtnes pietrūkst, bērns to ļoti pārdzīvo. Bieži vien bērns neapzināti meklē tēta aizvietotāju- kādu vīrieti, kas bērnu augsti vērtētu- tas varētu būt treneris vai vectētiņš. Bieži vien šāds vīrietis nav, vai arī tā klātbūtne ir par vāju. Tas negatīvi ietekmē bērna pašvērtējumu. Zēns nezina, vai tas, ko viņš dara ir īsti labi un vīrišķīgi. Viņā iezogas šaubas par sevi: „ Ja tētis negrib dzīvot ar mums kopā, tad, iespējams, es neesmu pietiekoši labs.”  Arī meitenēm līdzīgi cieš pašvērtējums: „ Ja tētis mani nekad neuzslavē, tas nozīmē, ka neesmu pietiekami skaista, neprotu labi uzvesties.”
    Cieš arī pats tētis. Nespēdams komunicēt ar bērniem, viņš paliek vientuļāks, jūtas atraidīts un nenovērtēts. Viņš nespēj priecāties par saviem bērniem, nevar izjust lepnumu par sevi, kā par veiksmīgu tēti.
    Pusaudžu vecums.
    Pusaudžu vecums sākas ar pubertāti- izmaiņām ķermenī, un turpinās līdz 21 gada vecumam. Šis ir ļoti interesants laika posms, jo labais, paklausīgais bērns krasi izmainās. Bērns kļūst par pusaudzi. Pusaudzis ļoti bieži strīdas. Pusaudžu garastāvoklis ir nemitīgi mainīgs. Brīžiem viņš ir bravūrīgs, brīžiem bailīgs, brīžiem runā prātīgi „ kā pieaudzis cilvēks”, tad atkal pārvēršas par mazu bērnu.
   Tagad jaunietim ir pieauguša cilvēka ķermenis, taču viņš īsti nezina, ko ar to darīt. Izmaiņas ķermenī un spēja veikt dzimumaktu vienlaikus ir biedējoša un vilinoša. Domas par savu pārākumu un varenību mijas ar domām par resnumu, pumpām un neglītumu. Pusaudzim parādās seksuālas sajūtas un fantāzijas. Šajā laikā pusaudzim ir ļoti svarīgi kļūt emocionāli neatkarīgam no vecākiem. Šī neatkarība izpaužas kā sava viedokļa paušana un pretošanās vecāku viedoklim. Bieži vien vecāki tiek pasludināti par muļķiem un stulbeņiem, bet pusaudžu viedoklis ir vienīgais pareizais.
   Šajā laikā tēta klātbūtne pusaudzim ir ļoti nepieciešama. Tēta klātbūtne ir nepieciešama pavisam savādākā veidā, nekā tas bija līdz šim. Pusaudzim ir nepieciešams izjust tēta lepnumu par sevi, atbalstu vajadzības gadījumā. Pusaudzim ir ļoti svarīgi, ka tētis pieņem un priecājas, ka pusaudzim ir savs viedoklis, kurš ir atšķirīgs, vai pretējs tēta viedoklim. Tētim ir jāiztur, ka viņš tiek noniecināts vai kritizēts, un jāturpina domāt, ka viņš ir labs tētis, un viņa bērns ir labs. Pusaudzim it kā jāsagrauj tēta autoritāte, lai viņš varētu pats sajusties kā vērtīgs un ietekmīgs. Ļoti svarīgi saprast, ka šī noniecināšana ir tikai virspusējais slānis. Dziļākajos slāņos pusaudzim ir nepieciešams, lai tētis iztur un turpina domāt par sevi labu, neskatoties uz to, ka viņš tiek noniecināts. Tēta iekšējais miers palīdzēs pusaudzim atrast pašam sevi un savaldīt emocijas, kuras viņu brīžiem pārņem.
    Tātad tagad tētim jābūt no bērna tālāk nekā agrāk. Viņa klātbūtne bieži vien var izpausties kā ticība savam bērnam un viņa neatkarības deklarācijas pieņemšana. Neatņemama tēta darba sastāvdaļa ir robežu nostādīšana. Ir mājasdarbi, kuri ir jāizdara, komunikācijas normas, kuras jāievēro. Tētim jābūt nepiekāpīgam un noteiktam, pieskatot, lai likumi tiktu ievēroti. Vienlaikus ir nozīmīgi, lai pusaudzis arī pēc iespējas varētu piedalīties „likumdošanā” un ietekmēt to.
    Tētim ir jāpastāsta dēlam par vīrieša ķermeni un seksualitāti. Jāpastāsta, kā kopt savu ķermeni un par to, kā notiek sekss. Tāpat ir jāinformē par izsargāšanos un atbildību. Tas, ka tētis ar dēlu var brīvi runāt par seksu, radīs dēlā sajūtu, ka viņa seksualitāte ir vērtīga, pieņemama. Tas, ka tētis priecājas par to, ka dēls kļūst par vīrieti, palīdz zēnam sajusties kā jaunam, veiksmīgam vīrietim.
    Meitai pusaudžu vecumā ir jājūt, ka tētis viņu mīl- jūt siltas jūtas pret meitu, priecājas viņu redzēt, atzinīgi novērtē meitas sasniegumus, ģērbšanās stilu un izskatu. Tētis vienlaikus ir tētis un arī vīrietis. Tēta attieksme nekādā gadījumā nedrīkst būt seksualizēta. Tētim ir jārespektē tas, ka meita kļūst par sievieti. Ir ļoti svarīgi just robežu, kuru nedrīkst pārkāpt. Ja agrāk, kamēr bērni bija maziņi,  visa ģimene kopā kaili gāja pirtī, tad jau pirms bērnu pubertātes to vairs nevajadzētu darīt. Bērns paaugoties vairs negrib, lai vecāki viņu redz kailu, un tas ir jārespektē. Tāpat tētim vairs nevajadzētu kailam staigāt pa dzīvokli, kaut vai pēc pamošanās, ja mājās ir meita, jo meitai tas būs mulsinoši un nepatīkami un var radīt riebumu. Mammai ir jābūt tai, kura pastāsta meitai par izmaiņām ķermenī, mēnešreizēm un seksu. Tētim te nebūtu jāiejaucas.
     Pusaudži ļoti daudz uzmanības velta savam izskatam, drēbēm un ķermenim. Tētim tas būtu jārespektē un jāpiedalās notiekošajā ar labvēlīgu, draudzīgu un nopietnu attieksmi. Nekādā gadījumā nedrīkst smieties par pusaudža pievēršanos savam izskatam- tas šajā vecuma posmā ir ļoti svarīgi.
   Ja pusaudžu vecumā pietrūkst tēta klātbūtnes, sekas bērnam var būt ļoti smagas. Pusaudzis nespēj pieaugt, paust neatkarīgi savu viedokli, justies pievilcīgs un vērtīgs. Tāpat tētis nespēs izbaudīt līdzdalību sava bērna pieaugšanā, kas ir ļoti interesants un aizraujošs process.
   Pieaugušā vecums.
   Arī pieaudzis cilvēks joprojām ir bērns saviem vecākiem. Jau pieaugušajiem bērniem joprojām ir svarīga tēta labvēlīgā attieksme. Ir nozīmīgi apzināties, ka tētis, ja būs tāda vajadzība, atbalstīs ar padomu vai kādā citā veidā. Šajā laika posmā ir ļoti svarīgi ļaut savam pieaugušajam bērnam dzīvot savu dzīvi. Ir svarīgi ticēt, ka bērns tiks galā pats.
   Par patēviem.
    Interesanti, ka latviešu valodā vārds „ patētis” neskan. Patēvs skan tā nedaudz paskarbi. Diemžēl ļoti bieži patēvi nobīstas ieņemt tēta lomu ģimenē. Un iznākumā bērnam nav īsti tēta, un patēvs nespēj izbaudīt tēta statusu.
    Patēvam nevajadzētu baidīties ieņemt tēta vietu ģimenē. Protams, bērnam ir jāzina, ka patēvs nav bioloģiskais tēvs. Taču bērnam ir ļoti svarīgi, lai patēvs viņu mīl pa īstam, un uzņemas tēta atbildību pa īstam. Tad arī bērns varēs justies droši un izaugt par pašapzinīgu cilvēku.
    Laiks, kad tētis noveco un mirst.
    Arī laikā, kad tētis ir kļuvis vecs, slims un nespējīgs, viņa esamība joprojām nozīmē patvērumu un aizsardzību. Un tēta nāve nozīmē šīs aizsardzības un drošības zaudējumu. Bērns ( nu jau pieaugušais un nobriedušais cilvēks) tagad ir pats atbildīgs par visu. Vairs nav tēta aizsardzības. Bērns piedzīvo vientulību, neticību saviem spēkiem, bailes. Pēc kāda laika, kad tēta zaudējums ir izsāpēts, nu jau pieaugušais tētis vai mamma pieņem savu vecāku lomu un kļūst par labiem tētiem un mammām saviem bērniem, nododot no paaudzes paaudzē tēta svētību, aizsardzību un mīlestību.

Tālr.: +371 29448680   |  Rīga, Maiznīcas 12-1 (skatīt karti)

Vizītkarte Raksti un video Atbildes uz jautājumiem Pieteikšanās Kolēģiem