Par psihoterapiju.
Šajā rakstā izklāstīšu savu darba pieredzi psihoterapijā- ar kādām problēmām pacienti atnāk, ko sagaida, cik daudz var reāli palīdzēt, kā notiek psihoterapija. Citu psihoterapeitu darba pieredze var būt ļoti atšķirīga, jo mēs visi esam dažādi un pie katra nāk citi pacienti.
PACIENTS ATNĀK PIE PSIHOTERAPEITA. Visbiežāk cilvēki atnāk tad, kad ir noticis vai draud notikt kaut kas pārāk smags vai biedējošs. Piemēram. Ir izjukušas attiecības vai cilvēks ir piedzīvojis trauksmes lēkmi- pēkšņi uznācis satraukums, sirdsklauves, skudriņas pa visu ķermeni un cilvēkam var likties, ka viņš nomirs. Bieži cilvēki atnāk ar problēmām, kuras ir bijušas gadiem ilgi, bet tagad vairs nav paciešamas. Tas var būt kautrīgums vai bailes izteikt savu viedokli, kas ir bijis daudzus gadus un nav ļāvis veiksmīgi veidot attiecības vai karjeru. Cilvēks gadiem ilgi ir mēģinājis tikt galā ar šīm problēmām pats, bet tas nav izdevies.
Atnākot pie psihoterapeita, cilvēki visbiežāk nezin, kā psihoterapija notiek un kā tā varētu palīdzēt. Daudzi gaida kaut ko līdzīgu burvju zālēm- psihoterapeits kaut ko pateiks un problēmas atrisināsies jau pēc pirmās konsultācijas. Taču visbiežāk tas nav iespējams. Ja problēma, piemēram, kautrīgums ir no bērnības, tad lai to samazinātu ir nepieciešama gadiem ilga psihoterapija. Īstermiņa psihoterapija (līdz gadam) var palīdzēt cilvēkiem, kuru problēmas nav bijušas ilgstošas un dziļas. Daudzos gadījumos īstermiņa psihoterapija dod atvieglojumu uz kādu laiku vai palīdz veiksmīgi tikt galā ar krīzi, ar kuru pacients ir atnācis. Taču, lai būtiski uzlabotu dzīves kvalitāti, efektīvāka ir ilgstoša psihoterapija. Somijā 20% studējošo jauniešu iziet ilgstošu psihoterapiju, taču tur psihoterapiju apmaksā valsts. ASV psihoterapeiti, lai labāk saprastu sevi un varētu veiksmīgi palīdzēt saviem pacientiem iet psihoanalīzē 4 reizes nedēļā vidēji 7 gadu garumā.
Pacienti bieži kļūdaini domā: ,,Ja man tiek piedāvāta ilgstoša psihoterapija, tad es esmu ļoti slims.” Tas tā nav. Emocionālām problēmām var būt dziļas saknes, kuru atklāšanai var būt nepieciešams ilgs laiks. Tātad bieži vien psihoterapijai ir jābūt ilgstošai un regulārai. Minimālais biežums ir reize nedēļā. Parasti labāk ir nākt divas vai pat trīs reizes nedēļā. Tad psihoterapijas process kļūst dziļāks un ir iespējams strādāt ar tādām problēmām, kuras nākot vienu reizi nedēļā nemaz nevarētu atklāt.
Tas prasa daudz laiku un arī naudu. Bieži tieši finansiālu apsvērumu dēļ pacients nāk uz psihoterapiju tikai vienu reizi nedēļā. Daudzi arī vienu reizi nedēļā nevar atļauties. Mūsu valsts psihoterapiju neatmaksā, kaut gan ilgākā laikā valstij tas būtu ekonomiski izdevīgi. Izejot veiksmīgi psihoterapijas kursu, pieaug cilvēka darba produktivitāte, viņš mazāk slimo, valsts varētu atpelnīt ieguldītos līdzekļus, saņemot lielākus nodokļus no produktīvāka darba. Domāju, ka psihoterapija tiks apmaksāta tad, kad valsts sasniegs augstāku labklājības līmeni.
Tātad tas prasa laiku, naudu un darbu ar sevi. Psihoterapijā strādā abi- pacients un psihoterapeits. Ir ļoti svarīga pacienta motivācija- vai viņš vēlas sevī iedziļināties, sevi saprast. Ja cilvēks nav gatavs ieguldīt darbu, nekas nesanāks. Gadās tā- pacients atnāk ar lielām ciešanām- viņš cieš no depresijas vai draud sabrukt ģimene, vai viņš cieš no lielas trauksmes. Parasti pēc kāda laika (mēnesis vai pus gads), kļūst vieglāk- depresija mazinās, trauksme vairs nav tik liela, attiecības ģimenē nostabilizējas. Šajā brīdī daudzi cilvēki pārtrauc psihoterapiju- vairs nav motivācijas. Citi izvirza sev jaunus mērķus un turpina atklāt sevī aizvien kaut ko jaunu līdz šim nezināmu.
KĀ NOTIEK PSIHOTERAPIJA. Es strādāju ar psihodinamiskās psihoterapijas metodi. Pacients nāk uz terapiju vienu, divas vai trīs reizes nedēļā kādā noteiktā laikā. Sesijas ilgums ir 45 minūtes. Pacients un psihoterapeits sēž viens otram pretī un runājas. Pacients tiek aicināts runāt par visu, kas ienāk prātā- par domām, fantāzijām, notikumiem darbā, sapņiem.... Parasti, runājot to, kas ienāk prātā, atklājas tas, ko cilvēks sevī pārdzīvo, tas, ko līdz šim viņš nav varējis ,,sagremot”. Piemēram, pacients ir bijis aizmirsis, ka bērnībā viņš ilgstoši ir gulējis bērnu slimnīcā. Taču nākot terapijā izrādās, ka atrašanās slimnīcā toreiz ir bijusi ļoti traumatiska. No tā laika pacients ir kļuvis nesabiedrisks un ierāvies sevī. Analizējot sajūtas, kas saistās ar to laiku it kā atbloķējas kādas iekšējās bremzes un pacients spēj kļūt atvērtāks attiecībās. Bieži psihoterapijā pacienti sajūt kādas grūtas sajūtas, kurām nerodas skaidrojums ilgu laiku. Var paiet trīs gadi, kamēr pacients saprot, ka, piemēram, šī smagā nomācošā sajūta nāk no bērnības, no tiem laikiem, kad tēvs atstāja ģimeni un māte daudz strādāja.
Psihoterapeita darbs ir palīdzēt saprast pacientam, kas ar viņu notiek, kopīgi censties izprast to, kas notiek pacienta iekšējā pasaulē. Psihoterapeita darbs ir vienmēr būt blakus, censties saprast, sadzirdēt pacientu.
Psihoterapijas laikā pacients var sajust dažādas sajūtas, domāt dažādas domas. Piemēram, pacients sāk domāt, ka viņš psihoterapeitam ir tikai līdzeklis, kā nopelnīt naudu, ka īstenībā psihoterapeitam ir vienalga, kā pacientam iet. Analizējot šīs domas un sajūtas, var atklāties ļoti svarīgi fakti. Piemēram, var izrādīties, ka pacienta tēvs nav veltījis viņam pietiekoši daudz laika, un pacients nekad nav juties vērtīgs tēva acīs. Šādas sajūtas ir ļoti svarīgi apzināties un izprast. Jo ja zēns nav juties vērtīgs tēva acīs, viņš visu dzīvi var justies kā neveiksminieks un dzīvot kā neveiksminieks. Izpētot pagātnes situāciju rodas iespēja sajust sevi kā vērtību. Psihoterapijas gaitā kā uz teātra skatuves atdzīvojas pacienta pagātnes skaistie brīži un traģēdijas. Izdzīvojot no jauna šīs pagātnes ainas pacients var saprast, kas viņam ir traucējis justies labi. Šī izpratne dod iespēju atrast jaunus ceļus, dzīvot laimīgāk.
Psihoterapijas gaita nav precīzi aprakstāma. Apraksts var būt tikai aptuvens. Katra konkrētā cilvēka iekšējā pasaule ir neatkārtojama un arī tas, ko katrs atklāj sevī psihoterapijā ir vienmēr kaut kas jauns un unikāls. Sēžot psihoterapeita krēslā man ļoti bieži ir sajūta, ka šis pacients varētu uzrakstīt interesantu grāmatu par sevi un par to, kā notiek psihoterapija. Psihoterapija ir ļoti interesants process, gan pacientam, gan terapeitam.
CIK DAUDZ PSIHOTERAPIJA VAR PALĪDZĒT. Rezultātu nosaka vairāku faktoru kopsumma. Jo kāda problēma ir ilgāk, jo garāka būs psihoterapija. Kāda ir bijusi pacienta bērnība- jo vairāk ir bijuši saulainie, priecīgie brīži, jo lielāka iespēja, ka psihoterapija palīdzēs. Pastāv uzskats- ja cilvēks bērnībā vispār nav saņēmis pozitīvu attieksmi, psihoterapija nevar palīdzēt. Individuālā dabas dotā jutība nosaka to, cik katrs cilvēks spēj izturēt savas emocijas, runāt par tām. Ļoti daudz nosaka motivācija. Jo lielāka ir motivācija- griba mainīties, jo labāks rezultāts tiks sasniegts.
Ja pacients atnāk ar vieglu depresiju, kura ir bijusi divus mēnešus. Zudis dzīvesprieks, īsti negribas neko darīt, taču cilvēks smērā viegli tiek galā ar ikdienas darbiem. Iespējams, ka palīdzēs īstermiņa psihoterapija divu mēnešu garumā un depresija nekad dzīvē vairs neatkārtosies.
Ja pacients cieš no vidēji smagas depresijas- pazemināts garastāvoklis, slikts miegs, apetītes trūkums, pacients ar grūtībām dara ikdienas darbus un darba produktivitāte ir mazinājusies un šādas epizodes ir bijušas 15 gadu garumā no pusaudža vecuma, tad būtu nepieciešama ilgstoša psihoterapija 2-3 reizes nedēļā 3-5 gadu garumā. Var palīdzēt psihoterapija arī vienu reizi nedēļā, taču tad bieži vien neizdodas nokļūt līdz problēmas saknei, un pacients paliek ,,apārstēts’’- depresija mazinās, bet iespēja saslimt ar depresiju joprojām var saglabāties.
Šīs prognozes ir aptuvenas. Tās var ietekmēt dažādi ārēji faktori- šķiršanās, tuvinieka nāve, dzīvesvietas maiņa, spēja vai nespēja samaksāt par psihoterapiju. Visi iepriekš minētie faktori summējas dažādās kombinācijās. Dažkārt kādas problēmas risināšanā var palīdzēt 2-3 konsultācijas, citreiz ilgtermiņa terapija ir mazefektīva. Arī ikdienas dzīve var ārstēt, var arī dzīt izmisumā.