Vizītkarte Raksti un video Atbildes uz jautājumiem Pieteikšanās Kolēģiem
Palīdzētāju profesijas skaistums un posts.

Reiz kāds ce}inieks gāja gar upi. Pēkšņi viņš izdzirdēja palīgā saucienus. Kāds slīka. Ceļinieks metās glābt slīcēju. Piesteidzies tuvāk pie notikuma vietas, viņš ieraudzija, ka viņam priekšā ir aizsteidzies kāds cits (sauksim viņu par Palīdzētāju). Palīdzētājs ātri metās ūdenī. Ceļinieks apstājās. "Droši vien Palīdzētājs zina, ko dara," Ceļinieks nodomāja. Taču pēc mirkļa viņš

saprata, ka slīkst jau divi. Ceļinieks metās ūdenī un izglāba abus.

"Kāpēc tu meties ūdenī, ja neproti peldēt?" jautāja Ceļinieks Palīdzētājam. "Brīdī, kad izdzirdēju palīgā saucienus, es aizmirsu, ka neprotu peldēt. Man gribējās izglābt to nabaga cilvēku," - tāda bija atbilde.

Ja Palīdzētājs dzīvotu mūsdienās, viņš droši vien izvēlētos mediķa, sociālā darbinieka, psihologa, psihoterapeita vai kādu citu no palīdzētāju profesijām. Vai tiešām šāda profesijas izvēle ir likumsakarība, nevis nejaušiba? Vai palīdzētājam pašam ir vajadzīga palīdzība, un kāda tā varētu būt? Šajā rakstā centīšos atbildēt uz šiem jautājumiem.

Ārsta un pasniedzēja darbā esmu daudz saskāries ar palīdzētāju profesiju pārstāvjiem. Tie ir bijuši gan mani kolēģi, gan studenti, gan pacienti. Viens no biežākajiem stāstiem, ko man ir nācies dztrdēt, ir šāds: "Nezinu kāpēc, bet pie manis nemitīgi nāk cilvēki un stāsta par savām problēmām. Es viņus uzklausu, dažkārt tas prasa vairākas stundas. Cenšos kaut ko ieteikt, palīdzēt. To daru tāpēc, ka viņiem ir tik grūti. Taču pēc šīm sarunām es bieži jūtos noguris un iztukšots. Garastāvoklis kļūst slikts, kaut gan viss it kā ir labi." Tas ir paradokss, bet palīdzētājs ar savu slikto garastāvokli paliek viens. "Citiem jau tāpat ir daudz problēmu. Es negribu nevienu apgrūtināt. Es taču neesmu egoists. Ja es kādam stāstīšu par sevi, viņš mani atstums' -

apgalvo palīdzētājs. Viņa teiktajā izpaužas rūpes par citiem cilvēkiem, kā arī bailes būt sliktam citu acīs. Palīdzētājam citi ir svarīgāki nekā viņš pats sev. Citi ir labāki. Pats palīdzētājs dziļi savā būtībā jūtas slikts. Un briesmīgākās izjūtas, kas viņu moka, ir vainas apziņa. Tāpēc, piemēram, ārsts nespēj palūgt atbilstošu samaksu par savu darbu. Prasīt lielāku atalgojumu nozīmētu būt sliktam un justies vainigam. Rezultātā ārsts savu darbu novērtē zemāk nekā santehniķis vai galdnieks. Būtībā viņš novērtē zemāk pats sevi.

Lai izprastu, kāpēc cilvēks vērtē sevi un redz pasauli tieši tā un ne citādi, būtu jādodas ceļojumā uz palīdzētāja bēmību. Dažos gadījumos viss ir sācies vēl agrāk. Var izrādīties, ka šis bēms nav īsti gribēts, "gadījies nejauši" vai piedzimis tad, kad vecāki vēl nav bijuši gatavi būt "pietiekami labi". Stāsti, ko stāsta negribēti bērni, ir citi par citu briesmīgāki un skan apmēram šādi: "Māte man vienmēr ir teikusi, ka es viņai esmu kā akmens kaklā, kā piektais ritenis. Manis dēļ viņa nav varējusi dzīvot laimīgu dzīvi, zaudējusi jaunības labākos gadus." Kāda cita māte teikusi tā: "Es tevi nemaz negribēju, bet vīramāte mani pierunāja, un tagad man ar tevi jāmokās." Tātad vecāki paši dzīvē ir jutušies slikti. Taču vainu par vecāku slikto pašizjūtu bieži uzņemas bērni.

Sliktākais palīdzētāja bērnībā ir tas, ka viņa vajadzības nav bijušas pietiekami apmierinātas. Bērniem vajag vecākus, tāpat kā augiem sauli. Vecāki vai kāds cits gād-

nieks bērnam dāvā drošību, uzmanību, mīlestību, rūpes. Īpaši būtiski, lai vecāki dotu bēmam tieši to, kas viņam konkrētajā brīdī ir vajadzīgs, turklāt pietiekamā daudzumā.

Ja bērns grib ēst, jādod ēst. Ja vēlas, lai viņu paņem rokās, tad bērns jāņem rokās. Ja viņš grib paspēlēties, tad jāspēlējas. Vēl bērnam ir svarīgi, lai vecāki lūkotos uz viņu un pieņemtu ar mīlestību: es tevi mīlu tieši tādu, kāds tu esi; es priecājos par tevi; es lepojos ar tevi. Katram bērnam ir vajadzīgs laiks, kad viņš var sēdēt tētim uz ceļiem, turēties mammai pie rokas, laiks, kad uzdot jautājumus un saņemt uz tiem atbildes. Bērns prasa vairāk nekā dod pretī - ar šo domu vecākiem ir jāsadzīvo, tā jāpieņem. Lai varētu apmierināt minētās bēma vajadzības, vecākiem ir jābūt "pietiekami labiem" - jāpieņem pareizie lēmumi un jāspēj labot kļūdas, vajag mūēt sevi un pasauli.

Minēšu piemērus, kad bēma vajadzibas nav bijušas pietiekami apmierinātas.

Mazais Uģis izveido plastilīna cilvēciņu un nes to rādīt tētim. Tētis lasa avīzi un saka: "Netraucē, es esmu noguris, man ir jaatpūšas." Uģim pietrūkst uzmanīhas, pozitīva ncvērtēļuma.

Zanīte mājās paliek viena, jo vecākiem jāstrādā. Viņas vajadzība pēc rūpēm, uzmanības, siltuma ir atstātas novārtā.

Skolotāja skolā bieži kliedz uz 12 gadus veco Annu. Skolotāja saka Annai, ka viņa ir slikta meitene, jo atkal nav iemācījusies dzejoli. Uz skolu tiek izsaukti Annas vecāki, bet atnāk tikai mamma. Skolotāja nostrostē Annas mammu par sliktu meitas audzināšanu. Mamma atgriežas no skolas un pārmet Annai: "Man tevis dēļ bija jāsarkst. Kāpēc tu nemācies? Tagad var sodu 2 nedēļas es tev nepirkšu saldumus." Vecāki pat iedomāties nevar, ka Annas "nemācīšanās" ir bailes no varmācīgās skolotājas. Mājās Anna dzejoli zina, bet skolotājas priekšā viņa ir kā paralizēta. Anna netiek uzklausīta, un vecāki viņu neaizstāv. Viņa nevar justies droši.

Ja bēma vajadzības netiek apmierinātas, viņā rodas neapmierinātība, protests, dusmas pret vecākiem. Bērns protestē, dusmojas, bet bez rezultāta. Tad viņš sāk izjust bezspēcību, jo nevar piepildīt savas vajadzības un vēlmes. Psihoanalītiķi uzskata, ka šo bezspēcības izjūtu bērnam ir pārāk grūti izturēt. Tāpēc bērns vērš dusmas pret sevi: "Es esmu slikts, tāpēc tētis negrib redzēt manu plastilīna cilvēciņu"; "Es esmu slikta, tāpēc skolotāja un mamma uz mani kliedz." Bērnam vēl rodas ceriba: "Ja es būšu labāks (labāka), tad vecāki mani neatstās vienu, veltīs man vairāk uzmanības, nesodīs." Šie bērni ļoti cenšas būt "labi". Viņi iemācās sajust, kad drīkst tuvoties vecākiem un citām autoritātēm un kad - ne. Kā ar superjutīgu radaru apveltīti, viņi spēj noteikt kad drīkst trokšņot, kad ne, kad drīkst smieties un kad jāraud - īstajā brīdī, lai nenodarītu sāpes vecākiem, lai palīdzētu viņiem. Viņi iemācās apmierināt citu vajadzības, jo tad citi viņus pieņems. Līdz ar to nākamais palīdzētājs jūt lielu gandarījumu, palīdzot citiem, un aizmirst par savām vajadzībām. Kad šis cilvēks ir pieaudzis, viņā ir izveidojusies vajadzība palīdzēt citiem un nākamo profesiju viņš izvēlas, šīs vajadzibas dzīts.

Nākamo palidzētāju ģimenēs bieži vien ir negatīva attieksme pret sērām. Nomirst mīļotais vectētiņš, bet mazdēls nedrīkst raudāt, jo "zēni taču neraud". Līdz ar to cilvēka psihē uzkrājas tāds kā neizsāpēto sāpju rezervuārs, kas stresa brīžos var pārplūst, izraisot emocionālus traucējumus, piemēram, depresiju, cilvēks var sākt arī bieži slimot.

Cilvēkus, kas parasti izvēlas kādu no palīdzētāju profesijām, psihoanalītiķi sauc par depresīvām personībām. Tas nenozīmē, ka viņi slimo ar depresiju. Taču viņiem ir rak-

sturīga noteikta depresīva domāšana un biežāk nekā citiem cilvēkiem ir arī iespēja saslimt ar depresiju vai "izdegt". Šie cilvēki savā būtībā jūtas slikti, nevajadzīgi, nevērtīgi. Tāpēc viņi ļoti cenšas būt labi pret citiem. Viņiem ir ļoti grūti pieņemt, ka arī viņi varētu izjust dusmas, skaudību, vēlmi konkurēt, lepnumu par saviem panākumiem. Šīs normālās emocijas un vēlmes viņi sevi izjūt kā kaut ko sliktu, destruktīvu, nevajadzīgu, noniecināmu. Līdz ar to viņos notiek nemitīga iekšēja cīņa starp šīm emocijām un vēlmēm, no vienas puses, un aizliegumu tās just vai izpaust, no otras puses.

Šī iekšējā cīņa prasa daudz enerģijas un galējā variantā var novest līdz īstai depresijai, kad cilvēkam vairs nav spēka iet uz darbu vai veltīt uzmanību un enerģiju attiecībām. Ja attiecības sabrūk, tad šie dlvēki neveiksmē vaino sevi, nevis dala atbildību līdzīgās daļās starp abiem. Šie cilvēki bieži iekšēji it kā gaida sodu. Uzsākot kaut ko jaunu, viņi var ļoti daudz izfantazēties par to, kādas neveiksmes viņus sagaida. Ja priekšnieks darbavietā teiktu: "Mūsu kopējā darbā kāds no kolektīva ir pieļāvis rupju kļūdu", tad depresīvais cilvēks iekšēji satrauktos, justos vainīgs un domātu, ka tieši viņš ir pieļāvis kļūdu. Tikai pēc brīža, kad izrādītos, ka kļūdu ir pieļāvis kāds cits, šis cilvēks atslābtu. Šādi cilvēki ar lielām grūtībām pacieš gan pelnītu, gan nepelnītu kritiku, tāpēc viņi jau iepriekš cenšas apsteigt iespējamo kritizētāju, darot tā, lai viņam izpatiktu. Piemērā minētā Annas mamma pat iedomāties nevarēja, ka skolotājai varētu nebūt taisniba, viņa sajutās vainīga un slikta skolotājas priekšā. Annas mamma izturējās tā, kā bija ērtāk un vieglāk skolotājai. Depresīvām personībām ir ļoti grūti cīnīties par sevi un savām interesēm. Šīs augstāk minētās personības īpašības var būt vairāk vai mazāk izteiktas, var kombinēties ar citām īpašībām atkarībā no cilvēka iedzimtā temperamenta un audzināšanas.

Vai cilvēki ar depresīvas personības iezīmēm var strādāt palīdzētāju profesijās? Jā, var. Jo šiem cilvēkiem piemīt izcilas spējas sajust otru un līdz ar to atrast labāko palīdzības veidu. Viņi "zina", kurā brīdī jāklausās, kurā brīdī jārunā tā, lai cietējam kļūtu labāk. Bet, lai varētu palīdzēt citiem, ir jāpalīdz vispirms sev. Tieši tāpēc, piemēram, nākamajam psihoterapeitam mācibu laikā pašam obligāti ir jāiziet psihoterapijas kurss. Tas palidz saprast sevi un izturēt to, ka pacientam ir grūti. Slīcējam var palīdzēt tikai tas, kas pats prot peldēt. Īsi aprakstīšu to, kā cilvēkam ar depresīvas personības iezīmēm var palīdzēt psihoterapija. Vispirms ir jārada atbilstoša vide. Pret pacientu, kas atnāk uz psihoterapijas seansu, jāizturas ar cieņu, nekritizējot, nemācot un netiesājot jāspēj pieņemt un izprast viņu. Šādā labvēlīgā vidē pacients var sākt uzticēties terapeitam un stāstīt par savu dzīvi, savām izjūtām. Nākot uz seansiem, pacientam var šķist, ka terapeits viņu kritizē, viņš sāk taisnoties: "Es jau pats saprotu, ka esmu šausmīgs egoists" (terapeits neko tādu nav teicis); "lespējams, domās Jūs mani nosodāt, bet izliekaties, ka saprotat mani, jo tas ir Jūsu darbs." Ja pacients jūt, ka terapeits viņu pieņem un saprot, tad var iedomāties, ka terapeits vienkārši nepamana, cik viņš ir slikts. Pacients baidās, ka pienāks brīdis, kad terapeits to ievēros un tad atstums viņu. Ja pacientam rodas šādas dornas, terapeits var aicināt pacientu atcerēties līdzīgas situācijas bērnībā, kad viņš juties nokritizēts, atstumts un slikts. Pacienti tad parasti atceras tās reizes, kad izjutuši vecāku trūkumu - fizisku vai emocionālu (kā iepriekš minētajos piemēros). Tādā gadījumā atkal un atkal ir nepiedešams atcerēties un izdzīvot bērnības drāmas, ar kurām bērns toreiz bija palicis viens. Sāpes vajag izsāpēt, asaras - izraudāt. Pamazām terapijas procesā pacients saprot, ka viņš nav vis slikts, bet gan jūtas slikts. Brīdī, kad pacients saprot, kāpēc jūtas slikts, šī "sliktuma" un vainas izjūta sāk atkāpties. Cilvēks aizvien vairāk spēj patiesi priecāties un baudīt dzīvi. Vienlaikus pacientam aizvien pieņemamākas kļūst tās jūtas, ar kurām iepriekš bijis grūti sadzīvot, - dusmas, skaudība, vēlme konkurēt un lepnums par saviem panākumiem. Cilvēks top spējīgs cīnīties par sevi, jo jūtas tikpat vērtīgs un labs kā pārējie. Tāds palidzētājs, kas ir ticis galā vai iemācījies sadzīvot ar savām problēmām,

lieliski spēs palīdzēt arī citiem.

Vēl jāpiebilst tikai viens: dziedēt pagātnes rētas spēj arī mīlošu cilvēku klātbūtne. Mīlestība ir dziedinošs eliksīrs gan devējam, gan pašam palīdzētājam.

Tālr.: +371 29448680   |  Rīga, Maiznīcas 12-1 (skatīt karti)

Vizītkarte Raksti un video Atbildes uz jautājumiem Pieteikšanās Kolēģiem