Vizītkarte Raksti un video Atbildes uz jautājumiem Pieteikšanās Kolēģiem
Mīts par labo ģimeni.

("Psiholoģijas pasaule." Nr.11, 2004.)

Ideja uzrakstīt šo rakstu radās praktiskajās nodarbībās, strādājot ar psiholoģijas studentiem. Šajās nodarbībās studenti min piemērus no reālās dzīves, kurus mēs vēlāk apspriežam. Bieži esmu dzirdējis stāstu par nelaimīgo cilvēku, kurš nāk no «labas ģimenes». Minēšu dažus piemērus: «Vecāki dod viņam visu nepieciešamo, bet viņš negrib mācīties un dzer.» «Nesaprotu, kāpēc viņi izšķīrās.» «Viņi dzīvoja saticīgi 17 gadus, nekad nestrīdējās, viens otru mīlēja un tagad pēkšņi izšķīrās!»

Cilvēki ir neizpratnē par to, kas notiek. No ārpuses viss izskatās labi, bet tad kaut kas noiet greizi – bērns vairs neiet uz skolu, vīram ir mīļākā, kāds ieslīgst depresijā.

Šī neizpratne vērotājam no malas var rasties tādēļ, ka viņš nezin par iekšējās pasaules eksistenci. Tieši iekšējā pasaule ietekmē un nosaka to, kā cilvēks izturas un uzvedas. Turklāt mums visiem ir dabīga vēlme būt veiksmīgiem un justies labi. Un, ja kaut kas neizdodas, ja ir notikumi, ko nevar izturēt, tad cilvēka daba parūpējas par to, lai varētu izdzīvot. Cilvēks it kā sāk izlikties, ka ir labāk nekā patiesībā ir (sāk darboties psihiskās aizsardzības). Šādi rīkojoties, arī var sajusties labāk, var izdzīvot, taču jo vairāk jūtu un sāpju mēs noslēpjam paši no sevis, jo pasaule kļūst nesaprotamāka, dzīve tukšāka. Minēšu piemēru: Meitene 5 gadu vecumā nokļuva slimnīcā pēc autokatastrofas, kurā tika smagi ievainoti arī viņas vecāki. Vecāki nevarēja meitenīti apciemot un nebija arī neviena tuvinieka, kas varētu atnākt un būt ar viņu kopā. Sākotnēji meitenīte raudāja, bija dusmīga, taču pēc dažām dienām nomierinājās un sāka spēlēties ar citiem bērniem. Meitenīte kļuva par medmāsiņu mīluli, jo neraudāja, kad viņai tika izdarītas sāpīgas procedūras. Pēc vairākām nedēļām atnāca mamma. Meitenīte bija kļuvusi vēsāka pret mammu (it kā mamma nebūtu vajadzīga), taču mamma tam nepievērsa īpašu uzmanību. Jo uzskatīja: «Galvenais, ka visi ir izdzīvojuši un veseli.» Meitenīte izdzīvoja, psihiskās aizsardzības nostrādāja – viņa turpināja noliegt, ka viņai būtu vajadzīga māte, kā arī nejuta sāpes, kad tika izdarītas procedūras. Tika uzlikta maska «it kā viss būtu labi», taču pēc šī gadījuma meitenīte pazaudēja arī savu dabisko spēju mīlēt, paust siltas jūtas un saņemt siltumu. Kad meitene izauga, nepatīkamu pārsteigumu sagādāja arī attiecības ar vīriešiem, pieskārieni bija nepatīkami, nebija pilnīgi nekādas seksuālas baudas, tikai nemiers un satraukums. Nav nekādu šaubu, ka arī mātei un tēvam radās vesels komplekts ar neizdzīvotām jūtām un sāpēm, kas, protams, traucēja turpmākajā dzīvē. Tās izpaudās kā bieža slimošana. Taču ārēji viss izskatījās labi – mamma un tētis strādāja, nedzēra, ieņēma ievērojamu vietu sabiedrībā. Meitenīte labi mācījās. Varbūt bija tikai pārāk nopietna. Šajā piemērā var redzēt, cik liela ir plaisa starp iekšējo un ārējo realitāti, un kā tas var sabojāt dzīvi .

Turpmāk aprakstīšu divus «labo ģimeņu» modeļus, kuros cilvēki apmāna paši sevi un kļūst nelaimīgi. Mans mērķis ir palīdzēt lasītājiem saprast, to, kas notiek sabiedrībā un ģimenēs. Ceru, ka tas varētu dot noderīgas domas turpmākajai dzīvei.

A. Ģimene, kurā vecāki daudz strādā

Tēvs un māte ir aizņemti darbā, viņi ir panākuši labu finansiālo stāvokli, vai arī finansiālā jomā tik labi neveicas. Šajā ģimenē kā vērtība tiek uzskatīta nauda, darbs un panākumi. Bērni tiek audzināti tā, lai viņi būtu veiksmīgi, gūtu panākumus. Tiek novērtēts tas, ja, piemēram, bērns mācās burtus tad, kad dārziņā citiem bērniem tos vēl nemāca. Bērni tiek piespiesti apmeklēt mūzikas skolu arī tad, ja tas viņiem nepatīk. Šādā ģimenē var bieži dzirdēt: «Es tavā vecumā darīju to un to, bet tu neko nevari.» «Kad man kaut kas nesanāk, es mēģinu atkal un atkal, bet tu raudi kā mazs bērns. Beidz raudāt, labāk aizej un pabraukā ar riteni.» Bērniem tiek uzstādītas pārāk stingras prasības. Bieži tiek apspiesta bērna dabīgā vēlme daudz kustēties. Lietas tiek darītas tā, kā ir "pareizi», vai tā, kā ir jādara. Pats svarīgākais ir tas, ka šajās ģimenēs trūkst mīlestības un siltuma. Vecāki to nemāk iedot, jo paši to nav saņēmuši.

Kad bērns izrāda emocijas, vecāki tās apspiež. «Nebaidies, zēnam ne no kā nav jābaidās.» Ļoti bieži šajās ģimenēs domā par to, ko citi par mums teiks. «Tu nedrīksti daudz ēst, savādāk visi smiesies par tevi, cik tu resna.» Tātad te tiek vērtēts ārējais izskats, sasniegumi, citu viedoklis, nevis tas, kā jūtas katrs ģimenes loceklis. Attiecībās starp vecākiem pietrūkst romantikas, lidojuma. Vīrs un sieva nevar mierīgi izbaudīt saulrietu vai vienkārši viens otra klātbūtni. Ir jāsteidzas, jāskrien, jāgūst panākumi. Te nav prieka arī no seksa. Tas tiek darīts, jo ir veselīgi, vai vienkārši – lai pildītu pienākumu.

Šādās ģimenēs izaug kārtīgi, strādīgi, punktuāli bērni. Taču šiem bērniem trūkst spontanitātes un brīvības. Viņiem ir grūti izšķirties – darīt tā vai savādāk, pirkt zābakus, kuri ir lētāki, bet ātrāk izjuks, vai izturīgākus, kuri ir dārgāki. Šie cilvēki bieži ir paškritiski, nemitīgi noniecina savus panākumus, apskauž citus cilvēkus, kuriem iet labāk. «Es saņēmu maģistra grādu, bet tas nekas nav, mana klasesbiedrene jau ir ieguvusi doktora grādu.»

Cilvēks audzis tādā ģimenē var ciest no trauksmes, bezmiega, var saslimt ar depresiju, ja viss neiet tik gludi kā bija paredzēts. Meitenes pusaudžu vecumā var saslimt ar nervu anoreksiju. Pieaugušajiem ir paaugstināts risks saslimt ar arterliālo hipertensiju un miokarda infarktu. «Tik veiksmīgs biznesmenis, bet nomira 40 gados.»

Ko darīt?

Radušos apstākļus ģimenē ir iespējams mainīt un vērst par labu, ja ģimenes locekļi ir gatavi mainīties. Šajās ģimenēs ir daudz pozitīvu resursu – mīlestība pret darbu, spēja gūt panākumus, vēlme darīt labāko sev un saviem bērniem. Vai ģimene spēs mainīties bez psihoterapijas, vai arī tā ir tik obligāta? Domāju, ka viss atkarīgs no tā, cik dziļas un ilgstošas ir problēmas. Jo dziļākas un ilgākas ir problēmas, jo grūtāk izmainīt situāciju pašu spēkiem. Ja vecāki jūt, ka netiek galā paši, tad palīdzēt var ģimenes terapija vai individuālā terapija vienam vai abiem vecākiem.

Vecākiem šajās ģimenēs būtu jāatrod ceļš uz spontanitāti, prieku, spēju mīlēt sevi un savus bērnus vienkārši tāpat, bez noteikumiem. Svarīga ir gan materiālā, gan emocionālā labklājība. Lielu gandarījumu un emocionālu mieru var gūt vienkārši esot kopā ar savu ģimeni, kurā valda savstarpēja cieņa un sapratne.

B. Ģimene, kurā viens otru vaino

Psihoterapeita praksē pacienti ļoti bieži nāk no ģimenēm, kurās ir tikuši vainoti par to, par ko bērnam nebūtu jābūt atbildīgam. «Pēc tam, kad tu piedzimi, es vairs nevarēju būt tik priecīga kā agrāk.» «Man bija daudz jāstrādā, lai nodrošinātu ģimenei iztiku, un tāpēc es sāku slimot.» «Man sāp galva no tā, ka tu nemitīgi kusties.» Šādās ģimenēs bērni mācās izturēties tā, lai vecāki pēc iespējas mazāk viņus vainotu. Bērni kļūst par «ekstrasensiem». Viņi sajūt kuros brīžos drīkst tuvoties mammai vai tētim un kad to nedrīkst darīt, lai nesāpinātu vai nesadusmotu vecākus. Te bērni rūpējas par vecāku labsajūtu, nevis otrādi, kā tam būtu jābūt. Attiecības, raugoties no malas, var šķist draudzīgas.

Šajās ģimenēs nedusmojas un nestrīdas («Labā ģimenē nedrīkst strīdēties»). Aizvainojums un dusmas tiek izteiktas slēptā veidā. Piemēram: Vīram nepatīk sievas radi. Viņš to atklāti nepasaka. Tas netiek izrunāts. Tad, kad sieva ir sataisījusies braukt kopā ar vīru ciemos pie saviem radiem, vīram sāk sāpēt galva vai «paslīd kāja» - vīrs piedzeras. Jo vairāk tiek spēlētas šādas spēlītes, jo destruktīvāka gaisotne valda ģimenē. No ārpuses atkal viss var izskatīties ļoti labi. Šie cilvēki var būt ļoti izpalīdzīgi, gatavi ziedoties citu labā. Apkārtējiem tas var patikt, jo tādus cilvēkus ir viegli izmantot. Tipisks piemērs ir daudzi mūsu valsts medicīnas darbinieki: «Sadegot dodu gaismu citiem.» Ārsti un māsas parasti strādā vairākos darbos, saņemot minimālu atalgojumu. Viņi dara labu darbu, bieži tiek glābti cilvēki. Taču mediķu neapmierinātība nekur nepazūd, to izjūt viņu pacienti. Piemēram, pacienta stāsts: «Vasarā ar izkapti sagriezu kājas īkšķi. Braucu uz slimnīcu. Uzņemšanas nodaļā ar mani neviens nesveicinājās. Tad lika izģērbties, nepaskaidrojot, ko darīs. Pienāca ārsts ar diviem jaunekļiem, kuri viens otru bakstīja un ķiķinājās (tie bija medicīnas studenti) un pajautāja: «Vai jums brūcē ir svešķermenis?» Sajutu milzīgas bailes – kas ar mani tagad būs? Taču izrādījās, ka brūcē nekā nav, īkšķis tika sašūts, un es veiksmīgi tiku mājās. Secinājums no šī niecīgā atgadījuma – labāk neslimot.» Palīdzētāju profesiju pārstāvji pārsvarā nāk no ģimenēm, kurās bērni tiek vainoti vecāku problēmās. Nav brīnums, ka bērni šajās ģimenēs izaug ar milzīgu vainas sajūtu. Viņi baidās no autoritātēm, varas pārstāvjiem, jau iepriekš viņiem var likties, ka izdarījuši kaut ko nepareizu. «Kad trolejbusā iekāpj kontrolieri, iekšēji saraujos, kaut gan zinu, ka biļete ir mana maciņa mazajā kabatiņā.» Šajās ģimenēs augošie bērni nedrīkst izrādīt agresivitāti, konkurēt, būt seksuāli, jo iekšējā pasaulē kā soģis stāv vainas sajūta, kas saka: «To gan tu dari slikti.»

Arī vecākiem šajās ģimenēs neklājas vieglāk. Nemitīgi vajā sajūta, ka kaut kas notiek ne tā, kā vajadzētu. Šiem cilvēkiem ir paaugstināts risks saslimt ar arteriālo hipertensiju, vēzi, viņi bieži slimo ar saaukstēšanās slimībām. Brīžiem viņi kļūst depresīvi vai pat saslimst ar īstu klīnisko depresiju.

Ko darīt?

Viss iepriekš minētais skaidri parāda, ka bērni nedrīkst būt atbildīgi par vecāku problēmām. Vecākiem ir sava dzīve un bērniem sava. Kā to panākt? Vecākiem jāuzņemas atbildība katram par sevi un godīgi jāpasaka: «Es esmu izmisis, dusmīgs vai satraucies», nevainojot otru savās grūtībās. Kur ņemt spēku, lai to izdarītu? Var palīdzēt draugi, mīloši cilvēki. Var palīdzēt arī psihoterapija.

Ja vecāki no šādām ģimenēm iet psihoterapijā, psihoterapeitam būtu jābūt empātiskam, jāpieņem šo cilvēku tādu, kāds viņš ir. Nekādā gadījumā nedrīkst vainot vai kritizēt šādus pacientus. Jāpalīdz rast ticību tam, ka viņi ir labi, nevis slikti, kā viņiem liekas, un paši var tikt galā ar dzīves grūtībām. Dažkārt ir nepieciešami vairāki gadi psihoterapijā, lai cilvēks iemācītos cīnīties par sevi, nevainojot citus. Ja izdodas mazināt vainošanas mehānismus, tad gandarījums ir milzīgs gan vecākiem, gan bērniem, arī psihoterapeitam.

Psihoterapeita pārdomas

Psihoterapeita darbs liek nemitīgi meklēt un saprast lietu patieso būtību, nevis skatīties uz virspusējām ārišķībām. Pacienti, kas atnāk uz psihoterapiju gaida, ka viņi tiks pieņemti un sadzirdēti pa īstam. Ja tas izdodas, pacientam kļūst labāk. Pacients sāk saprast sevi vairāk. Tā dēļ, lai uzlabotos cilvēka pašsajūta, ir vērts iepazīt sevi vairāk un dziļāk.

Iepriekš aprakstītajos gadījumos pievērsu uzmanību tieši tam, kā vecāki ietekmē bērna pašsajūtu. Tas ir svarīgi tāpēc, ka tieši vecāki veido bērna psihi, nevis otrādi. Turklāt bērni tieši vecāku sajūtas uztver un pēc tam izjūt kā savas, nevis to, ko viņi saka. Piemēram: Māte jūtas neinteresanta, neglīta, nepārliecināta attiecībās ar vīriešiem. Viņa grib, lai meitai būtu savādāk, uzslavē viņu, apgalvo, ka meita ir glīta un interesanta. Taču meita it kā nedzird teiktos vārdus, bet uztver slēpto vēstījumu: «Būt sievietei – tas nav labi. Kaut kas ar manu sievišķību nav kārtībā. Mans ķermenis nav tāds kā gribētos. Nezinu, kā pareizi uzvesties vīrieša klātbūtnē.»

Cits piemērs: Tēvs visu dzīvi tiecas pēc panākumiem, iekaro virsotnes vienu pēc otras, taču nekādi nav apmierināts ar sevi. Tieši šo neapmierinātību ar sevi pārņems arī viņa dēls – vienalga, vai viņš mācēs pelnīt naudu vai nē.

Komunikācija starp vecākiem un bērniem notiek verbālā un neverbālā veidā. Vecāku zemapziņa komunicē ar bērna zemapziņu. Bērna iekšējā pasaule veidojas no tā, ko viņš redz, dzird, jūt apkārtējā pasaulē. Svarīgākās figūras bērna pasaulē ir vecāki. Bērns pārņem no vecākiem to, kas ir viņu iekšējā pasaulē – pārliecību par sevi vai nedrošību, lepnumu vai kaunu, mīlestību vai naidu.

Ir iespējams mazināt nepatīkamās jūtas (kaunu, izmisumu, bailes), kuras tiek nodotas no paaudzes uz paaudzi. Tās var mazināt, gan ejot psihoterapijā, gan mācoties no dzīves. Došu trīs "receptes", kas varētu palīdzēt uzlabot pašsajūtu gan vecākiem, gan bērniem.

a) Jāvelta bērniem pietiekoši daudz laika – svarīgi ir būt kopā ar bērnu rotaļās, pārdzīvojumos un domās. Būt kopā ar bērnu pa īstam nozīmē just, saprast un dzirdēt savu bērnu. No bērniem var daudz mācīties. Piemēram: «Paldies, tēti, ka izskaidroji matemātiku, tikai nevajag kliegt.» Ja tētis nākamajā reizē spēj nekliegt un var izskaidrot matemātiku, tā, lai bērns saprot, tad viņš ir mainījies uz labo pusi, un attiecības ir uzlabojušās.

b) Vecākiem vajadzētu mācīties pēc iespējas tiešāk izteikt bērniem to, ko viņi jūt, pārdzīvo, domā. Bērni var izturēt ļoti smagus pārdzīvojumus, ja vecāki paši spēj tos izturēt. Piemēram, stipra mamma teiktu savam bērnam tā: «Tētis aizgāja bojā autokatastrofā. Es jūtos izmisusi un nobijusies, bet domāju, ka mēs tiksim galā.» Sliktāk būtu, ja mamma slēptu notikušo un stāstītu, ka tētis aizbraucis uz Austrāliju. Ja bērns tiek maldināts, viņam nevar rasties drošības sajūta, jo atšķiras tas, ko viņš jūt no tā, ko viņam saka. Jāpiebilst, ka tad, kad tiek pateikta patiesība, ir jāspēj izturēt un pieņemt bērna emocionālās reakcijas – bailes, izmisumu, dusmas, naidu. Ja vecāki spēj pieņemt šīs jūtas un kļūst pārliecināti par sevi, tad bērns arī spēs izturēt un pārdzīvot tās emocijas, ko daba ir devusi.

Protams, ka bērniem nav jāstāsta visas problēmas un grūtības detalizētos sīkumos. Bērniem tas nemaz nav vajadzīgs. Ir vajadzīgs, lai notiekošais tiktu izskaidrots bērnam saprotamā veidā. Tomēr nevajadzētu bērnus iesaistīt vecāku problēmu risināšanā, uzveļot viņiem atbildību par vecāku jūtām.

c) Vecākiem jāparūpējas par sevi. Vecākiem būtu jāparūpējas par to, lai varētu justies labi jau šodien un tagad. Kļūdās tie vecāki, kas domā: «Upurēšu sevi bērniem, vismaz viņi būs laimīgi.» Rezultātā bērni būs tikpat nelaimīgi, kā vecāki. Pirms radīt bērnus, vecākiem pašiem būtu jāsajūtas labiem un vērtīgiem. Jāspēj nodrošināt sevi un bērnus gan materiāli, gan emocionāli.

Nobeigumā gribu teikt, ka rakstā esmu apskatījis tikai dažus ģimeņu piemērus, ar ko ir nācies saskarties praksē. Jebkura ģimene ir unikāla. Arī ceļš, pa kuru iet uz labvēlīgu rezultātu, katrai ģimenei būs individuāls, jo ikvienam ģimenes loceklim ir sava izcelsme, raksturs, pagātne. Būs daudz cilvēku, kuriem manis piedāvātais skatījums uz noteikumiem ģimenē un iespējamie risinājumu modeļi liksies nepieņemami. Tā tam jābūt. Katram savs ceļš. Ja cilvēks cenšas izprast sevi, neatlaidīgi meklē risinājumu, tad pozitīvs rezultāts ir iespējams pat ļoti grūtās situācijās. Novēlu katram izveidot stipru, mīlošu ģimeni!

Tālr.: +371 29448680   |  Rīga, Maiznīcas 12-1 (skatīt karti)

Vizītkarte Raksti un video Atbildes uz jautājumiem Pieteikšanās Kolēģiem