Ķermeņa un psihes mijiedarbība.
("Psiholoģijas pasaule." 2006. sept.)
Savā psihoterapijas praksē esmu novērojis, ka apmēram viena trešdaļa manu pacientu ir cietuši vai cieš no dažāda rakstura fiziskām sajūtām - galvassāpēm, muguras sāpēm, sāpēm vēderā, velkošām sāpēm sirds apvidū u. c. Daudzi ir piedzīvojuši veģetatīvās nervu sistēmas darbības traucējumus - svīšanu, sirdsklauves, roku trīci, nepatīkamas sajūtas ķermenī („skudriņas”, aukstumu, karstumu), galvas reiboņus, caureju vai aizcietējumus. Šie pacienti iepriekš ir vērsušies pie dažādiem speciālistiem, tai skaitā, ārstiem, tomēr nekādi organiski bojājumi vai slimības nav atrastas. Visbiežāk uzstādītā diagnoze ir bijusi veģetatīvā disfunkcija vai neirocirkulatorā distonija. Parasti ārsti, uzstādot šo diagnozi, ir izrakstījuši zāles, neko vairāk pacientiem nepaskaidrojot. Vai arī pacienti ir saņēmuši šādus vai līdzīgus skaidrojumus: ,,Jums nekas nekaiš. Tie ir tikai nervi. Jums nevajadzētu pārāk daudz satraukties. Ir vairāk jāatpūšas.” Pārdomas raisa fakts, ka šie pacienti ir tikuši ārstēti ar antidepresantiem vai trankvilizatoriem, neskatoties uz to, ka viņiem ,,nekas nekaiš”. Vēlos uzsvērt, ka sakarā ar nozīmēto medikamentozo ārstāšanu, kas ne visos gadījumos ir izrādījusies efektīva, šiem pacientiem ir izveidojusies pārliecība, ka viņi cieš no kādiem fiziska (somatiska) rakstura traucējumiem, lai gan viņu problēmas sakne bieži vien slēpjas psiho - emocionālajā sfērā. Līdz ar to šie pacienti gadiem ilgi nav saņēmuši adekvātu ārstēšanu – psihoterapiju pie kvalificēta psihoterapeita vai, atsevišķos gadījumos, medikamentozu terapiju pie psihiatra. Piebildīšu, ka diagnoze somatoforma veģetatīva disfunkcija ( tur iekļaujas veģetatīvā disfunkcija un neirocirkulatorā distonija) ir atrodama psihiatrisko slimību klasifikācijā. Līdz ar to šādu traucējumu ārstēšana nevar būt ģimenes ārsta vai neirologa kompetencē.
Iemesli, kas emocionālas problēmas pārvērš fiziskās
Pirmkārt, sabiedrība un daļa ārstu nav pietiekoši izglītoti par to, kādus traucējumus var izraisīt emocionālas dabas problēmas un ar kādām metodēm tās var ārstēt. Piemēram, muguras sāpes pavasarī un rudenī, iespējams, ir depresijas izpausme. Ārstēšanās ar pretiekaisuma medikamentiem un fizioterapiju šajā gadījumā neārstē slimības cēloni – depresiju. Un simptomi ar jaunu sparu atkārtojas jau pēc pusgada.
Otrkārt, cilvēki baidās no tā, ka viņiem varētu būt kādas emocionālas dabas problēmas. Ciest no radikulīta bieži vien ir vieglāk, nekā sajust sevī kādas ļoti stipras emocijas, piemēram, vientulības vai mazvērtības izjūtas. Ģimenē katrai nākamai paaudzei tiek nodotas „slimošanas tradīcijas”, kas izpaužas klusēšanā. Par garīga rakstura problēmām, – jūtām, pārdzīvojumiem netiek runāts. Līdz ar to tiek meklētas aizsardzības stratēģijas, kas ļauj izvairīties no emocionālu ciešanu apzināšanās. Šādos gadījumos, kad garīga rakstura problēmas somatizējas vai izpaužas ķermeniski, piemēram, sāpju veidā, ģimenes ārsta ieteikums aiziet uz konsultāciju pie psihoterapeita var tikt uztverts kā nosodījums vai uzbrukums. Seko pacienta noliegums: „Varbūt kādam ir psiholoģiskas problēmas, bet man tādu nav”.
Treškārt, emocionālu problēmu risināšana var būt ļoti grūta, ilga un dārga. Ejot psihoterapijā, pacientam pašam ir jāiegulda liels darbs, – jārunā par sāpīgām tēmām, jāatzīst sevī vēlmes un domas, kuras ir grūti pieņemamas. Piemēram, mamma, kura līdz šim ir domājusi, ka ir laba mamma, terapijas laikā var apzināties, ka nav spējusi dot savam bērnam pietiekoši daudz mīlestības. Šādu atklājumu ir grūti pieņemt, taču apzinoties to, kas traucē dot mīlestību savam bērnam, rodas iespēja kļūt par labāku mammu. Laika un naudas patēriņš arī var būt būtisks šķērslis tam, lai cilvēki neietu psihoterapijā. Biežāk tiek izmantotas lētākas un ātrākas stratēģijas. Piemēram, lai mazinātu iekšēju spriedzi, ļoti bieži kā nomierinošs un miega līdzeklis tiek lietots alkohols. Ātri un lēti. Mazefektīvi un ilgākā laika posmā kaitīgi, taču uz mirkli rodas iespaids, it kā viss būtu kārtībā. Pie tam masu informācijas līdzekļos alkohols tiek reklamēts ļoti aktīvi. Un cilvēku zemapziņā ,,ātrās” problēmu risināšanas stratēģijas ierakstās kā pareizās.
Pacienti, kas ir atnākuši pie psihoterapeita, bieži brīnās, kā viņi ir varējuši tik ilgi mocīties, nesaskatot citu iespēju, kā mazināt savas ciešanas. Viņiem ir licies, ka psihoterapija ir vajadzīga citiem, tikai ne viņiem pašiem. Manuprāt, tas ir fenomens, par ko ir jāaizdomājas gan ārstiem, gan psihologiem un psihoterapeitiem – pacients ir jāizglīto garīgās veselības jautājumos, jo tā ir tik pat svarīga kā fiziskā veselība.
Kā emocijas un domas var ietekmēt ķermeni?
Emocionālas spriedzes apstākļos veģetatīvā nervu sistēma sūta impulsus uz dažādām orgānu sistēmām un tā rezultātā izmainās šo orgānu darbība. Piemēram, satraukuma laikā sirds sāk „dauzīties” ātrāk un stiprāk. Pirms eksāmena stresa ietekmē cilvēkam var būt caureja. Bailēs cilvēks nespēj pakustēties. Meitene, satiekot puisi, kurš viņai ļoti patīk, nosarkst un nevar brīvi parunāt (kakls it kā aizžņaudzas). Dažkārt ārkārtēja stresa apstākļos cilvēkam parādās milzu spēks. Liela satraukuma laikā cilvēks var nejust fiziskas sāpes. Šīs stresa ietekmes uz ķermeni ir viegli saskatāmas, izskaidrojamas un saprotamas. Taču nervu sistēma var ietekmēt cilvēka ķermeni arī slēptākos, grūtāk saskatāmos veidos.
Tā, piemēram, ja cilvēks ir „pilns ar dusmām”, bet viņš pats tās neapzinās, tad ar laiku viņam var attīstīties psihosomatiska slimība – arteriālā hipertensija (paaugstināts arteriālais asinsspiediens). Šādi cilvēki parasti darbā ir ļoti izdarīgi, ne ar vienu nestrīdas, aizvainojumu „norij”. Viņi paši nemaz nejūt, ka būtu dusmīgi. Aizturētas emocijas, kas uzkrājas zemapziņā, pamazām darbojas, izsaucot asinsspiediena paaugstināšanos. Ar laiku tiek bojāti asinsvadi, sirds muskulis, kas var novest pie infarkta vai insulta. Organismā notiek neatgriezeniskas izmaiņas. Nozīme ir arī bioloģiskai predispozīcijai, uzturam, fiziskās aktivitātes trūkumam, taču aizturētas dusmas ir viens no būtiskiem faktoriem, kas piedalās organisma „sagraušanā”. Pie tam šis faktors darbojas slēptā veidā, it kā nemanāmi. Tomēr šīs slēptās dusmas cilvēkā var pamanīt vai uz savas ādas izjust apkārtējie. Šādi ārēji „labie” cilvēki ļoti bieži kļūst par tirāniem savā ģimenē. Bērni un citi ģimenes locekļi cieš no viņu nemitīgās kritikas, vainošanas u. tml.
Tātad emocionāla problēma ar laiku var izsaukt fiziskas slimības. Ļoti izplatīta ir saslimšana ar augšējo elpceļu infekcijām brīžos, kad cilvēki netiek galā ar problēmām darbā. Tāpat arī biežas urīnceļu infekcijas liecina par stresu un ir stresa izraisītās sekas. Iemācoties tikt galā ar emocionālām problēmām, cilvēki mazāk slimo.
Emocionālas problēmas var izpausties ar dažāda veida sāpēm, kas var būt jebkurā ķermeņa daļā, jebkurā orgānu sistēmā. Šīs sāpes bieži vien kombinējas ar bailēm un dažādām veģetatīvām reakcijām. Piemēram, cilvēks sajūt sāpes vēderā, aukstuma sajūtu pa visu ķermeni un sāk baidīties, ka viņam ir vēzis vai AIDS, kuru neviens nevar atklāt vai arī pacientam par to nesaka.
Traucējumi, ko cilvēki vairāk saista ar „nerviem” ir satraukums un bailes, kas kombinējas ar dažādām veģetatīvām izpausmēm. Piemēram, cilvēks baidās uzstāties auditorijas priekšā, – pirms uzstāšanās viņam dauzās sirds, izkalst mute, piemetās elpas trūkums, viņš pastiprināti svīst.
Bieži uz psihoterapiju cilvēki atnāk pēc panikas lēkmēm. Pēkšņi uznāk galvas reibonis, nestabilitāte ejot, sirdsklauves, trīce, elpas trūkums, bailes nomirt vai sajukt prātā, aukstuma vai karstuma viļņi (traucējumi var izpausties dažādās kombinācijās). Cilvēki sauc ātro palīdzību, bet šādos gadījumos visbiežāk nekādas fiziskas slimības netiek atrastas. Šādas panikas lēkmes ir ļoti biedējošas, jo uznāk pēkšņi un nepadodas kontrolei, tās it kā pārņem cilvēku savā varā. Pie tam cilvēks nesaprot, kas īsti ar viņu notiek.
Vienmēr jāpatur prātā, ka cilvēka ķermenis, psihe un apkārtējās pasaules ietekme nemitīgi mijiedarbojas. Ja cilvēks sāk izjust ciešanas, problēma būtu jārisina kompleksi, izvērtējot visus iespējamos ciešanu cēloņus.
Kāds varētu būt risinājums?
Risinājums katrā gadījumā būs individuāls. Problēmas cēloņi vienmēr ir dažādi un risinājums būtu jāmeklē izvērtējot visus faktorus, kas rada un uztur problēmas.
Piemēram, pie ģimenes ārsta atnāk jauns vīrietis, kurš sūdzas par galvassāpēm pēc nesaskaņām ar sievu. Izmeklēšanā, ko veic ārsts, vienīgās novirzes no normas, kas tiek atklātas, ir paaugstināts asinsspiediens, nervozitāte un nogurums. Ja netiek atrasti citi paaugstināta asinsspiediena cēloņi, tad ar lielu varbūtību var domāt, ka asinsspiediena celšanos izsauc nesaskaņas ar sievu, tātad problēma ir meklējama vīrieša iekšējā pasaulē. Ģimenes ārstam būtu jānozīmē medikamenti, diēta, kas koriģē vai normalizē asinsspiedienu, lai hipertonija neprogresētu un nerastos orgānu bojājumi, kā arī būtu jāizskaidro, ka viens no hipertonijas iemesliem var būt saistīts ar psiho - emocionālo sfēru. Un, ka šādā gadījumā cilvēkam būtu jāvēršas pie psihoterapeita. Daudzi jauni cilvēki tā arī dara. Un, izejot psihoterapijas kursu, slimības simptomi būtiski mazinās vai pat izzūd. Psihoterapijas efektivitāte būs atkarīga no tā, cik lielā mērā slimības izcelsmi nosaka psiho - emocionālie cēloņi, cik ilgi ir bijuši traucējumi. Hipertonijas sākuma stadijā sakārtotas attiecības ar cilvēkiem, iespējams, novērsīs hipertonijas tālāku attīstību. Ja asinsvados jau ir notikušas izmaiņas, tad šādos gadījumos psihoterapija nevarēs novērst šīs izmaiņas.
Psihoterapija nav brīnumlīdzeklis. Tās efektivitāte ir ierobežota. Jo dziļāk problēma no emocionālas sfēras ir aizgājusi somatiskajā sfērā („iegājusi ķermenī”), jo grūtāk ir palīdzēt. Ja cilvēks atnāk pie psihoterapeita pēc pirmās panikas lēkmes vai pēc tam, kad ir divus mēnešus mocījies ar muguras sāpēm (te muguras sāpes ir kā slēptas depresijas izpausme), tad viņš ir atnācis savlaicīgi. Ja šim cilvēkam ir motivācija (vēlme un griba) mainīt savu dzīvi, tad psihoterapijas efektivitāte var būt liela un dzīves kvalitāte var uzlaboties ļoti būtiski. Panikas lēkmes var neatkārtoties, muguras sāpes izzust. Ja traucējumi ir ilgstoši nediagnosticēti un netiek adekvāti ārstēti gadiem ilgi, tad psihoterapija būs ilgāka, grūtāka, vai pat maz efektīva.
Kādā veidā psihoterapija palīdz?
Centīšos izskaidrot psihoterapijas iedarbību ar piemēriem. Šie piemēri, sargājot pacientu konfidencialitāti, ir izdomāti, taču problēmas, līdzīgas aprakstītajām, ir sastopamas ļoti bieži.
Paciente Z. ir 27 gadus veca sieviete, kura ilgstoši cieš no dažādiem traucējumiem. Apmēram 5 gadus pacienti nomoka muguras sāpes, kas uznāk un pāriet. Paciente ir ārstējusies pie neirologa, osteopāta, hipnoterapeita, gājusi pie dziedniekiem. Viņa ir vairākkārt saņēmusi fizioterapijas procedūras, masāžas, medikamentozās terapijas kursus. Z. nomoka arī urīnceļu infekcijas un biežas saaukstēšanās slimības.
Kādā no vizītēm pie ģimenes ārsta, viņš, redzot, ka pacientei nav uzlabošanās, viņa ir saspringta un nomākta, iesaka vērsties pēc palīdzības pie psihoterapeita, jo uzskata, ka problēmu sakne šajā gadījumā nav fiziska, bet gan saistīta ar emocionālo sfēru.
Z. līdz šim bija radusi runāt tikai par fiziskām vainām un to darīja arī atnākot pie psihoterapeita, tādēļ viņa jautājumi par pacientes darbu, attiecībām ar ģimenes locekļiem un draugiem, interesēm un hobijiem priekš viņas ir neierasti. Psihoterapeita uzdevums bija palīdzēt Z. iemācīties runāt par sevi, par iekšējiem pārdzīvojumiem, domām un izjūtām, kuras kopš bērnības viņa ir uzkrājusi vai noliegusi un nes sevī.
Savu ģimeni Z. raksturo pozitīvi, kur abi vecāki vienmēr par viņu ir rūpējušies – viņi bieži apmeklējuši koncertus un izrādes un pēc tam to visu pārrunājuši. Meitene bērnībā ir labi mācījusies, tomēr atklājas, ka skolā vienmēr jutusies kā izstumtā. Tam par iemeslu, viņasprāt, ir bijušas viņas labās sekmes un tas, ka bijusi apaļīga. Līdz ar to skolā viņa visu laiku jutusi diskomfortu, jo nav bijusi tāda, kā vairums klasesbiedru. Par savu problēmu vecākiem viņa neko nav stāstījusi, jo vienreiz mēģinot to darīt, tēvs bija teicis, ka ir muļķīgi uztraukties par lieko svaru. Savukārt, Z. bija sapratusi, ka ir muļķīgi par to runāt vispār. Vēlmi pastāstīt par saviem pārdzīvojumiem ir mazinājusi arī vecāku aizņemtība. Kopā būšanas brīžos galvenokārt ir ticis runāts par teātra izrādēm, darbu, sekmēm mācībās. Paciente arī atcerējās dažas epizodes, kad bija dusmojusies uz mammu – pēc tam mamma bija kļuvusi nerunīga un drūma. Dusmoties ir slikti, jo tas sāpina mammu – tā viņa toreiz domājusi un turpmāk vienmēr centusies būt priecīga.
Bērni vienmēr ļoti cenšas vecāku acīs būt labi un bērniem vienmēr gribas, lai viņu vecāki būtu paši labākie. Tādēļ viņi iemācās nejust nepatīkamās emocijas.
Psihoterapijas gaitā paciente pamazām sāka apzināties, ka bērnībā viņai ir ļoti trūcis vecāku uzmanības un klātbūtnes un viņa ir jutusies nesaprasta no vecāku puses. Pamazām Z. pret vecākiem sāka izjust dusmas, taču vienlaikus mocīja arī vainas sajūta, – viņi taču ir mani vecāki, kas tik daudz devuši, kā es varu uz viņiem dusmoties? Tādējādi terapijas gaitā paciente iepazina emocijas, kādas līdz šim viņa nebija apzinājusies – dusmas un neapmierinātību. Z. aizvien vairāk spēja pieņemt savas dusmas. Viņa spēja izturēt arī vainas sajūtu, kas sekoja dusmām. Z. saprata, ka šī vainas sajūta nāk no bērnības, no situācijām, kad vecāki nav varējuši izturēt meitas dusmas. Terapija ilga 3 gadus. Pa šo laiku izzuda muguras sāpes un mazinājās infekcijas slimību biežums.
Cits piemērs. Paciente A. pie psihoterapeita pēc palīdzības griezās sakarā ar bailēm no sava priekšnieka. Sievietei vienmēr liekas, ka priekšnieks meklē, meklēs un atradīs viņas darbā kļūdas un kritizēs viņu par to citu darbinieku klātbūtnē. Vienlaikus sieviete arī saprot, ka priekšnieks ir labdabīgs un pretimnākošs. Tomēr bailes saglabājas. Domājot par šo paradoksu A. atcerējās, ka skolas laikā viņai bija grūtības ar matemātiku. Tēvs centās skaidrot mājas darbus, taču meitene nav sapratusi, saspringusi un bieži izplūdusi asarās. To veicinājusi arī viņa kritika – tu nevis nevari, bet negribi domāt un tāpēc nekad arī nevarēsi uzdevumus atrisināt.
Šajā un līdzīgās situācijās A. radās sajūta, ka viņa ir muļķe un to agri vai vēlu visi sapratīs. Šī sajūta traucēja sievietei sajusties novērtētai. Psihoterapeita uzdevums bija palīdzēt saprast A., ka attiecībās ar priekšnieku viņa jūtas līdzīgi, kā attiecībās ar tēvu bērnībā.
Psihoterapijas gaitā paciente apzinājās, kas un kādēļ tā notiek un pamazām sāka atdalīt pagātnes sajūtas no tagadnes un situācijās darbā jutās aizvien drošāk.
Šajos piemēros aprakstīju tikai nelielu daļu no iespējamās psihoterapijas.
Psihoterapijā cilvēks ierauga sevī tās personības daļas, kuras nav varējis agrāk apzināties un pieņemt. Viņš iemācās sadzīvot ar jaunatklātajām domām, jūtām, emocijām, tādējādi spējot izturēt un pārstrādāt tās domas un jūtas, kas bērnībā ir tikušas uzkrātas zemapziņā un nemanot ietekmējušas viņa veģetatīvo nervu sistēmu, radot traucējumus dažādu orgānu darbībā. Tātad, jo vairāk cilvēks spēj apzināties savas emocijas, domas un pieņemt tās, jo veselāks viņš būs.
Manā darbā ir daudz piemēru tam, ka psihoterapija palīdz mazināt dažādas fiziskas ciešanas un slimību izpausmes. Tāpat no savas pieredzes varu sacīt, ka vislabākos rezultātus var sasniegt, sadarbojoties ar citu specialitāšu ārstiem un problēmas risinot kompleksi. Jāņem vērā visi cilvēka veselību ietekmējoši faktori – gan bioloģiskie, gan psihiskie, gan sociālie. Nedrīkst aizmirst vai ignorēt nevienu no tiem.