Vizītkarte Raksti un video Atbildes uz jautājumiem Pieteikšanās Kolēģiem
Kādēļ braucam neapdomīgi.

(DELFI, oktobris, 2005.)

 
     Rakstīt šīs rindas mudināja mana interese. Interese par to, ka sabiedrībā plaši tiek apspriesti dažādi procesi, neinteresējoties par to cēloņiem. Tā plaši tiek runāts par to, ka notiek daudz ceļu satiksmes negadījumu un iet bojā cilvēki. Notiek cīņa par to, lai šo gadījumu skaitu samazinātu. Negadījumu skaits samazinās un tas ir labi. Manu interesi rada tas, ka netiek diskutēts par to, kādēļ cilvēki brauc bīstami, kādēļ izvēlas braukt reibumā. Braucot bīstami cilvēks apdraud sevi un citus. Tas nozīmē, ka cilvēks grib izdarīt pašnāvību vai kādu nogalināt. Man tas liekas pietiekoši nopietni, lai apstātos un padomātu.
      No savas psihoterapeita pieredzes varu teikt, ka cilvēka emocionālais stāvoklis ļoti ietekmē to, kā viņš brauc ar mašīnu. Ja kādam ir satraukums (trauksme), kas pārsniedz kādu noteiktu līmeni, tad cilvēks izraisa satiksmes negadījumu. Ja kāds ir depresijā (depresija ir ļoti izplatīta parādība), tad bieži ir arī pašnāvības domas un, sēžot pie auto stūres, automātiski rodas fantāzijas ietriekties stabā, lai izbeigtu savas mocības vai ietriekties pretī braucošajā mašīnā, ja domas ir agresīvākas. (Depresīvi cilvēki iekšēji ir ļoti agresīvi.) Avārijas bieži izraisa iereibuši autobraucēji. Jebkurš narkologs pateiks, ka alkohola atkarīgais iekšēji ir ļoti depresīvs. Bieži, ārstējot atkarības, tiek lietoti antidepresanti. Tātad neapdomīgi braukt liek šausminoša iekšējā sāpe, kura ne tikai traucē mierīgi izvērtēt situācijas, bet arī dzen rīkoties- braukt pārāk ātri, neapdomīgi, it kā pasmejoties par iekšējām ciešanām. Tāda rīcība var mazināt iekšēju spriedzi uz kādu brīdi. Tā nenovērš spriedzes cēloni, bet var izsaukt blakus parādības, piemēram, cilvēks nonāk ratiņkrēslā.  
      Līdz ar to acīmredzami ir tas, ka palīdzot cilvēkiem atrisināt savas emocionālās problēmas var samazināt mirstību uz ceļiem. Tā arī notiek- veiksmīgi izejot psihoterapijas kursu, cilvēkiem samazinās trauksme un vēlme nodarīt pāri sev un citiem. Mazinās satiksmes negadījumu skaits, kuros cilvēks iekļūst.
      Manuprāt, loģisks solis cīņā pret bīstamu braukšanu būtu domāt par to, kā palīdzēt autobraucējam sakārtot savu emocionālo pasauli tā, lai viņš un pārējie ceļu satiksmes dalībnieki justos labāk. Taču, masu mēdijos par to gandrīz netiek runāts. It kā neko nevarētu darīt ar to, ka ,,cilvēki nedomā ar galvu”. Tas arī rada manī interesi un izbrīnu.
      Rodas iespaids, ka sabiedrība vienlaikus gan redz, gan neredz, ka pie auto stūres sēž dzīvs cilvēks ar savām domām, priekšstatiem un vēlmēm. Varbūt tas ir ļoti pierasts redzēt notikumus, faktus, nepainteresējoties vai nespējot painteresēties par cēloņiem. Piemēram, pusaudzis sāk sliktāk mācīties, kļūst nīgrs, ierāvies sevī, dusmīgs. Vecāki sāk domāt, ka viņš ir slinks, bezatbildīgs. Varbūt viņš ir jāsāk audzināt ar siksnu? Ir vecāki, kuri vispār nepievērš uzmanību šādām uzvedības izmaiņām. Taču netiek pamanīts, ka pusaudzis jūtas izmisis un nobijies, netiek pamanīts un runāts par to, ka viņam negribas dzīvot. Šis pusaudzis pēc dažiem gadiem iegūs tiesības un sēdīsies pie automašīnas stūres. Un kļūs par ,,agresīvo” autovadītāju, vai par tādu autovadītāju, kurš nodara pāri sev. Šim piemēram ir iespējams arī cits, manuprāt, labāks scenārijs. Ja vecākiem izdotos parunāties ar savu dēlu, saprast viņu, palīdzēt pārvarēt grūtības, kurās viņš ir nonācis, tad viņam pārietu depresija un viņš nebūtu nākotnē bīstams uz ceļiem.
Domāju, ka interesējoties un saprotot problēmas saknes, var atrast vislabākos ceļus, kā problēmu risināt.
       Tāds ir mans viedoklis.
                                                    Ar cieņu Dr. Andris Veselovskis.

Tālr.: +371 29448680   |  Rīga, Maiznīcas 12-1 (skatīt karti)

Vizītkarte Raksti un video Atbildes uz jautājumiem Pieteikšanās Kolēģiem