Vizītkarte Raksti un video Atbildes uz jautājumiem Pieteikšanās Kolēģiem
Depresija 2.

("Psiholoģijas pasaule." Nr.1, 2005.)

     Iepriekšējā žurnāla numurā aprakstīju to, kā cilvēks jūtas depresijas gadījumā, kā tiek noteikta depresijas diagnoze, kādi ir iespējamie depresijas cēloņi un ārstēšanas metodes. 
      Šajā rakstā centīšos parādīt, kā attiecības ģimenē, dzīves apstākļi bērnībā, bērna uztvere un domāšana nosaka depresijas attīstību jau bērnībā vai turpmākajā dzīvē. Runāšu arī par to, kā varētu novērst depresiju veicinošos faktorus bērnībā. Uzskatāmības labad sākšu ar stāstu par meiteni Z, kam sekos gadījuma analīze. Šis stāsts ir izdomāts. Nerunāju par reāliem pacientiem, ievērojot konfidencialitāti.
      Stāsts par meiteni Z. Kad meitene piedzima, tūlīt pēc piedzimšanas viņa tika aiznesta uz telpu jaundzimušajiem. Māte pat nepaguva bērnu kārtīgi apskatīt. Turpmāk māte redzēja savu meitu tikai ēdināšanas reizēs. Zīdainītis tika atnests noteiktās stundās un aiznests tiklīdz bija paēdis. Pēc piecām dienām māti ar zīdainīti izrakstīja no slimnīcas. Mājās, attinot autiņus, bija redzams, ka bērna āda nav kopta, redzami izsutumi. Pirmās trīs nedēļas meitenīte bija ļoti nemierīga- bieži raudāja, modās naktī. Mamma bērnu baroja pēc pulkstens noteiktās stundās. Zīdainītis modās apmēram 20 minūtes pirms barošanas laika un skaļi raudāja. Mamma neņēma bērnu uz rokām, lai neizlutinātu. Bērna raudāšana bija grūti izturama, taču mamma stingri sekoja ārsta dotajiem norādījumiem, jo ticēja, ka tā būs labāk. Kad Z bija 6 mēnešus veca, mamma sāka strādāt, pārtrauca krūts barošanu un pa dienu bērnu pieskatīja vecmāmiņa. No divu gadu vecuma Z sāka vest uz bērnudārzu. Dārziņā meitenei nepatika. Sākumā viņa protestēja, spiedza, raudāja, neklausīja audzinātāju. Dārziņā Z čurāja biksēs, kaut gan mājās bija pieradusi iet uz podiņa. Mamma brīžiem jutās dusmīga, brīžiem izmisusi.
      Viņa centās pierunāt Z iet uz dārziņu. Reizēm, kad nekādi netika galā, mamma pateica:,, Ja tu neklausīsi, tad atdošu tevi pavisam.” Šis briesmīgais ,,līdzeklis” izrādījās iedarbīgs. Z tēvs teica, ka tā arī vajag:
,,Bērns ir jāsāk radināt pie kārtības. Viņai ir jāmācās tikt galā ar grūtībām, jāmācās labi uzvesties. Tie, kas spītējās un raud, dzīvē neko nesasniedz.” Pamazām Z pierada iet dārziņā. Viņa kļuva par audzinātājas mīluli. Vecāki priecājās par to, ka viņiem aug laba un paklausīga meita.
      Kad Z bija pieci gadi, piedzima jaunākā māsa. Z pirmās dienas priecājās, taču pēc kāda laika kļuva drūma. Viņa gāja pie mammas tieši tad, kad mamma nodarbojās ar mazuli. Gadījās, ka Z pakrita vai kaut ko apgāza tad, kad mamma baroja zīdaini. Apmēram divas nedēļas pēc māsas piedzimšanas nomira vecmāmiņa. Vecmāmiņa daudz laika bija veltījusi Z- viņas kopā pastaigājās, runājās, spēlēja spēles. Vecmāmiņas nāve bija liels zaudējums. Šajā laikā tēvs un mamma bija ļoti noguruši. Viņi ar grūtībām tika galā ar ikdienas darbiem. Pēc jaunākās meitas piedzimšanas un vecmāmiņas nāves Z mamma kļuva drūma, neatbildēja uz uzdotajiem jautājumiem bieži raudāja vai dusmojās sīkumu dēļ- tāds stāvoklis vilkās trīs mēnešus. Līdzīgas depresijas izpausmes Z mammai vēlāk bija bieži. Redzēdama, cik grūti iet vecākiem, Z sāka palīdzēt mājas darbos. Vecāki priecājās, ka meita ir tik čakla un uzslavēja viņu par to.
      No 7 gadu vecuma Z sāka iet skolā. Viņa mācījās labi. Draudzējās ar citiem bērniem gan skolā, gan pagalmā. Z parasti bija optimistiska un enerģiska, nekad neraudāja un nesūdzējās.
      13 gadu vecumā Z sāka strauji augt. Viņa stundām ilgi skatījās spogulī un redzētais viņu neapmierināja - viņai likās, ka deguns ir pārāk liels, kakls pārāk tievs un garš, un uz sejas bieži parādījās pumpas. Skolā Z kļuva klusa, ierāvās sevī. Viņa vairs nevarēja iekļauties nevienā kompānijā. Z sāka justies kā ,,baltais zvirbulis”. Viņai likās, ka ir nelaimīgāka par citiem. Z jutās nevērtīga, nevienam nevajadzīga. Ja skolas ballītē Z uzlūdza kāds zēns, viņa domāja, ka tiek uzlūgta aiz pieklājības, jo viņa taču nevar kādam patikt. Z sāka izvairīties no skolas pasākumiem. Sekmes skolā no labām kļuva viduvējas. Viņai it kā pavājinājās atmiņa - lai kaut ko iemācītos, bija jālasa viela trīs reizes.
      Z ļoti slikti jutās pirms iestāšanās augstskolā, jo nezināja, ko īsti grib mācīties. Viņa apprecējās 21 gada vecumā ar vīrieti, kuru viņa nemīlēja. Vēlāk viņa teica:,, Pati nezinu, kādēļ man vajadzēja tik agri precēties.”
Gadījuma analīze. Viens no svarīgākajiem depresijas iemesliem ir vecāku vai aprūpētāju trūkums. Katram bērnam, lai viņš izaugtu vesels un pašapzinīgs, ir vajadzīga pietiekoša vecāku klātbūtne. Pie tam katra bērna vajadzības ir ļoti atšķirīgas no citiem bērniem - veidojas jauna, unikāla persona. Vecāku uzdevums ir nodrošināt šīs unikālās personas vajadzību piepildīšanu. Jo mazāks bērns, jo grūtāk viņam izturēt vecāku trūkumu. Jo agrāk ir pietrūcis vecāku, jo spēcīgāk tas var “dzīt” depresijā turpmākajā dzīvē. Z gadījumā vecāku trūkums bija jau no pašām pirmajām dienām - bērns tika aiznests projām no mātes uzreiz pēc piedzimšanas, viņš tika barots pēc pulksteņa, nevis saskaņā ar savām bioloģiskajām vajadzībām, bērns netika ņemts uz rokām, tad, kad tas bija viņam nepieciešams. Ja bērns tiek atstāts, viņš jūt dusmas, izmisumu, bailes un bezcerību. Tiek uzskatīts - jo bērns ir mazāks, jo šīs sajūtas ir mazāk diferencētas un šausminošas. Nav iespējams precīzi aprakstīt zīdaiņa sajūtas tad, kad viņš tiek pamests, jo zīdaiņi nespēj nosaukt sajūtas ar vārdiem. Šīs sajūtas saglabājas zemapziņā un var “uzpeldēt” turpmāk dzīvē kā neskaidras, mokošas, sliktas priekšnojautas, nedrošība, bezcerība. Parasti šīs sajūtas parādās tad, kad ir šķiršanās no kāda nozīmīga, tuva cilvēka. Tad arī var sagaidīt depresijas paasinājumu.
      Cilvēkiem, kuri cieš no depresijas, pagātnē parasti ir sāpīgas šķiršanās pieredze. Z gadījumā bija daudzas šķiršanās epizodes. 6 mēnešu vecumā Z mamma sāka strādāt. Šo šķiršanos palīdzēja izturēt vecmāmiņa. 2 gadu vecumā dārziņš bija nākamais trieciens. 5 gadu vecumā Z piedzīvoja uzreiz trīs notikumus, kas var stipri izmainīt maza bērna dzīvi un radīt pārdzīvojumus - māsas piedzimšanu, vecmāmiņas nāvi un mammas depresiju. Pubertātes vecumā meitene ieslīga depresijā (aprakstīts viens no pusaudžu depresijas variantiem). Pubertāte ir interesants, bet sarežģīts laiks gan bērniem, gan vecākiem. Šajā laikā notiek milzīgas izmaiņas organismā - meitenes kļūst par sievietēm, zēni par vīriešiem. Mainās ķermenis. Parādās dažādas seksuāla rakstura domas, fantāzijas, sajūtas. Ir vajadzīgs laiks un enerģija pie tā pierast, pieņemt savu ārējo izskatu, sadzīvot ar jaunām domām. Ir vajadzīgs laiks apskatīt sevi spogulī. Tas, ko pusaudzis ierauga spogulī ir atkarīgs no viņa iepriekšējās dzīves “bagāžas”, no ģenētiski noteiktām uztveres īpatnībām. Te var saasināties visas iepriekšējās dzīves laikā iegūtās problēmas. Te ir arī iespēja tās atrisināt. Šajā vecumā joprojām ( kā vienmēr ) ir nepieciešama vecāku mīlestība, uzmanība, atbalsts, sapratne lielos daudzumos. Pusaudzim jāpalīdz ieraudzīt sevi spogulī pozitīvā veidā - interesantu, pievilcīgu, labu un mīlamu. Z gadījumā 13 gados līdz ar izmaiņām ķermenī aktivizējās iepriekš pārciestie zaudējumi, neizsērotās sēras, negatīvais paštēls - es esmu slikta, ar mani kaut kas nav kārtībā. Ar šiem pārdzīvojumiem Z palika viena un tas kļuva neizturami - parādījās depresijas simptomi, kas būtiski ietekmēja Z turpmāko dzīvi - viņa kļuva nesabiedriska, nomākta, pasliktinājās sekmes, koncentrēšanās spējas, nostiprinājās negatīvais paštēls. Ja šādi simptomi parādās, nedrīkst izlikties tos neredzam. Vecākiem ir jācenšas saprast, kas notiek. Jāpalīdz pusaudzim tikt galā ar grūtībām. Kad vadzis ir pilns - tas lūzt. Bieži nākot pie psihoterapeita pacienti stāsta, ka daudzus gadus darījuši ne to ko grib, nav izjutuši krāsas, garšas, skaņas un smaržas - dzīvojuši it kā pelēkā sapnī. Un viens no svarīgākajiem iemesliem ir tas, ka pietrūcis mīlošu vecāku klātbūtnes. Nozīme ir ne tikai fiziskai, bet arī emocionālai klātbūtnei. Z gadījumā meitene emocionāli kļuva aizvien vientuļāka.
      Ja bērns sajūtas pamests, viņš dara visu iespējamo, lai atgūtu vecākus- izrāda neapmierinātību, dusmojas, raud, niķojas. Kad tas nedarbojas, bērns izjūt bezcerību. Tiek uzskatīts, ka bērns nevar ilgstoši izturēt bezcerību. Te palīgā nāk dabas dotie psihes aizsardzības mehānismi. Bezcerība, dusmas, bailes tiek izstumtas zemapziņā. Labā ziņa - bērns ir atradis veidu, kā tikt galā. Sliktā ziņa - ir iesēta sēkla depresijai, kura labvēlīgos apstākļos var uzliesmot. No apziņas tiek dzēsta informācija, ka es esmu pamests (tas ir pārāk bezcerīgi). Tiek ierakstīta jauna informācija: ,,Vecāki nav ar mani kopā, jo es daru kaut ko sliktu - es esmu slikts. Ja es labošos, tad vecāki mani pieņems un novērtēs” (tas skan daudz cerīgāk un dod spēkus). Tā rodas depresijai tik raksturīgā pārmērīgā vainas sajūta. Un: ,,Ja es darīšu tā kā citiem patīk, tad mani novērtēs un es būšu labs.” Līdz ar to depresīvi cilvēki liek pirmajā vietā citu intereses, bet par sevi aizmirst.
      Z gadījumā meitene iemācījās sajusties vērtīga, palīdzot vecākiem. Viņa neizrādīja neapmierinātību, dusmas, centās būt ,,laba” meitene. Savukārt vecāki, apkrāvušies ar ikdienas rūpēm, nespēja būt ar meitu kopā viņas emocionālajos pārdzīvojumos. Vecāki centās, bērns centās, bet lietas sāka iet ne tā kā gribētos.
      Ja nedarbojas agrāk pielietotās stratēģijas, jāmeklē jauni risinājumi.
      Gribu iedrošināt vecākus nebaidīties tuvoties bērniem emocionāli.
Ja vecāki to nemāk, tad var mācīties. Bērni ir labi skolotāji. Svarīgi ir nenobīties pašiem no savām emocijām.
Pēc bērna piedzimšanas mammai būtu jābūt blakus, kas pabaro un paņem uz rokām bērnu tad, kad tas ir nepieciešams. Bērns pats parādīs, ko viņam vajag. Ja mamma ir pietiekoši mierīga un jūtīga, viņa sapratīs bērna vēlmes. Liela nozīme ir arī tēvam. Tēva uzdevums ir sargāt mammu un bērnu, dot emocionālu atbalstu sievai un pieņemt to, ka viņam pašam tagad tiek veltīts mazāk uzmanības. Domāju, ka mammai būtu jābūt ar bērnu mājās pēc iespējas ilgāk. Ja tas nav iespējams, jāatrod labs aizvietotājs (auklīte, vecmāmiņa). No mammas bērnam būtu jāatradinās pamazām. Varbūt ir iespējams iet uz dārziņu kopā ar bērnu un palikt tur uz dažām stundām. Kad bērns pieradis, var sākt viņu atstāt vienu uz neilgu laiku. Nekādā gadījumā nedrīkst biedēt bērnu ar pamešanu. Ļoti traumējoši ir šādi un līdzīgi izteicieni: ,,Ja tu neklausīsi, tad bubulis tevi aiznesīs; atdosim tevi kaimiņam; atstāsim tevi bērnu namā.” Bērns to saprot tieši un var sākt domāt: ,,Es esmu slikts, nevienam nevajadzīgs.” Lai bērns justos drošs un vērtīgs, viņam būtu jāsadzird un jāsajūt šāda attieksme: ,,Es tevi nepametīšu nekādos apstākļos. Es pieņemu tevi tādu, kāds esi.” Tas var būt ļoti grūti izdarāms. Z vecākiem bija grūti izturēt to, ka Z dusmojās un niķojās, kad viņu veda uz dārziņu. Tāda bērna reakcija var nobiedēt vecākus. Ja vecāki jūtas nedroši par sevi, tad viņi var sākt domāt šādas domas: ,,Tas viss no malas droši vien izskatās briesmīgi. Tā jau tik daudz problēmu un tagad vēl šī. Kāpēc bērns nevar nomierināties? Es esmu slikta māte / slikts tēvs. Tas viss pēc iespējas ātrāk ir jāpārtrauc.” Tas, ka Z dusmojās un niķojās liecināja tikai par to, ka meitene ir pārbijusies un dusmīga par jaunajām izmaiņām. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka vecāki ir slikti vai bērns slikts. Bērnam ir jāļauj izdusmoties. Palīdzētu šāda attieksme: ,,Es saprotu, ka tu negribi iet uz dārziņu, saprotu, ka tev ir grūti. Centīšos tev palīdzēt tikt galā ar pārmaiņām.” Šajā gadījumā bērns sajūt, ka ar viņu viss ir kārtībā - viņa sajūtas tiek pieņemtas. ,,Grūtības ir ārējā realitātē. Ja ar mani viss ir kārtībā, tad es tikšu galā ar dažādām grūtībām.” Gribu uzsvērt - ja dusmas netiek paustas uz āru, bet tiek “norītas”, tās var pavērsties pret sevi un pārvēršas par vainas sajūtu: “Esmu slikts, jo dusmojos. Esmu slikts, jo vecāki dēļ manis cieš.” Pret sevi vērstas dusmas ir viens no spēcīgākajiem depresijas “dzinējspēkiem”. Dusmu dabīgā funkcija ir parādīt, ka cilvēku kaut kas neapmierina, ka kaut kas nav kārtībā. Ja bērns ir dusmīgs un neapmierināts, tad vecākam ir jāuzklausa un jāsadzird, ko bērns saka. Kādreiz bērns pastāsta par lietām, ar kurām viņš pats netiek galā. Varbūt dārziņā kāds bērns ir iesitis, vai skolā skolotāja ir pazemojusi klases priekšā. Te jāiesaistās vecākiem un problēma jārisina kopīgi.
      Nedrīkst pieļaut, ka bērnam tiek darīts pāri. Vecāki ar savu piemēru var parādīt, ka jāmāk pastāvēt par sevi un saviem bērniem. Tātad zāles pret depresijas iespējamību nākotnē būtu - mācīt bērnam cīnīties par sevi, un ļaut dusmoties. Palīdzēt tikt galā ar dusmām, ja tās ir pārmērīgi stipras.
      Nākošais depresiju izraisošs faktors ir neizsērotas sēras. Jo vairāk neizsērotu sēru, jo labvēlīgāka augsne depresijai nākotnē. Sērām ir jābūt par jebkuru zaudējumu. Ja bērnam salūzt mantiņa, viņš par to raud un skumst. Ja nomirst kāds tuvs cilvēks, tad par to ir daudz bēdu, skumju, asaru. Tas ir normāli un tā tam jābūt. Gribu uzsvērt, ka zaudējumi paši par sevi nerada depresiju. Visi bērni kaut kad piedzīvo vecvecāku vai radinieku nāvi; liela daļa bērnu piedzīvo brāļa vai māsas piedzimšanu. Šie notikumi var kļūt traumatiski, ja vecāki nespēj palīdzēt bērnam tikt galā ar zaudējumu. Z ģimenē nebija pieņemts veltīt uzmanību zaudējumiem un sērām par tiem. 5 gadu vecumā Z pārcieta trīs smagus zaudējumus - vecmāmiņas nāvi; māsiņas piedzimšanu, kuras dēļ Z zaudēja lielu daļu uzmanības pie kuras bija pieradusi; mammas depresiju, kas nozīmē, ka samazinās uzmanības apjoms, ko mamma velta bērnam. Visi šie zaudējumi būtu jāizsēro. Tas nozīmē, ka bērnam jāļauj skumt, pārdzīvot zaudējumus, izteikt domas par tiem. Kādam pieaugušajam ir jābūt kopā ar bērnu šajās sērās. Vecākiem nekas īpašs nav jādara, vienkārši jāļauj bērnam dalīties sāpēs, jāspēj izturēt smagās jūtas. Ja vecāki teiktu: ,,Nekas briesmīgs nav noticis. Raudāt nav nekādas jēgas. Izlietu ūdeni nesasmelsi. Dzīvosim tālāk, nedomājot par pagātni.”, tad bērnam tas nozīmētu to, ka viņa jūtām nav nozīmes, ar viņu kaut kas nav kārtībā, ja iekšā sāp. Vienīgais risinājums būtu nosūtīt visu neizsāpēto jūtu kamolu uz zemapziņu - it kā aizmirst notikušo. Jo vairāk tādu kamolu zemapziņā ir noglabāts, jo labāka augsne depresijai nākotnē. Attieksme, kas palīdzētu bērnam būtu šāda:,, Es saprotu, ka tas ir sāpīgi, ko tu šobrīd pārdzīvo. Es centīšos būt kopā ar tevi šajās jūtās. Kā es varētu tev šobrīd palīdzēt?” Vai: ,, Tev šobrīd ir grūti, jo mēs ar mammu daudz laika veltam mazajai māsiņai. Nesanāk paspēlēties ar tevi tik bieži kā gribētos. Es mīlu tevi tāpat kā agrāk. Centīšos būt ar tevi, cik vien ir iespējams.” Te bērns sadzird, ka viņa jūtas ir normālas. Kāds ir ar viņu kopā. Viņš tiek mīlēts jebkādos dzīves apstākļos. Tas palīdz pārdzīvot zaudējumus. Iepriekš minētā attieksme bērnam būtu jānodod viņam saprotamā veidā, atbilstoši viņa vecumam. Jo bērns mazāks, jo vairāk viņš būtu jāņem klēpī, jāsamīļo. Jo lielāks bērns, jo vairāk jāskaidro. Jāskaidro tā, lai viņš spētu saprast.
Vēl viens ļoti būtisks faktors, kas veicina depresijas attīstību ir vecāku depresija. Šajā gadījumā bērnam zūd uzmanība, atbalsts, uzmundrinājums, kas ir tik vajadzīgi, bērnam augot. Pie tam neapzināti bērns pārņem vecāku depresīvo domāšanu un uzvedības modeļus. Vecākam, kurš cieš no depresijas, būtu jāvēršas pie speciālista un problēma jārisina.
      Aprakstītais depresijas attīstības scenārijs ir tikai viens no daudziem iespējamiem variantiem. Tāpat arī pārvarēšanas stratēģijas var būt savādākas un atšķirīgas no aprakstītajiem piemēriem. Šajā rakstā aprakstītās atziņas balstās uz pieredzi, kas ir gūta, strādājot ar depresijas pacientiem manā praksē; pieredzi, kas gūta izejot apmācības programmas psihodinamiskajā psihoterapijā un psihiatrijā.
      Nākamajā rakstā stāstīšu par depresijas ārstēšanu.

Tālr.: +371 29448680   |  Rīga, Maiznīcas 12-1 (skatīt karti)

Vizītkarte Raksti un video Atbildes uz jautājumiem Pieteikšanās Kolēģiem