Vizītkarte Raksti un video Atbildes uz jautājumiem Pieteikšanās Kolēģiem
Cerība, bezcerība un dzīves jēga.
("Psiholoģijas pasaule." Nr.11, 2003.)
     
      Šajā rakstā brīvi izteikšu savas pārdomas par cerību, bezcerību un dzīves jēgu, raugoties uz pacientu no psihoterapeita viedokļa. Gribu aprakstīt to, cik dažādi cilvēki var justies, un pievērst uzmanību tam, cik cerīgi vai bezcerīgi viņi skatās uz sevi un pasauli. Centīšos rakstīt vienkāršākiem vārdiem, lai manas domas būtu saprotamas plašākam lasītāju lokam.
 
      Pacients ienāk kabinetā, nedroši sperot soļus. Viņš izskatās it kā sarāvies. Cenšas ieņemt pēc iespējas mazāk vietas. Viņa sejas izteiksme padrūma. Sejas muskuļi saspringti. Acu skatiens - nedrošs, nemierīgs un dziļi acīs ir jūtama bezcerība. Pacients pastāsta par saviem panākumiem un neveiksmēm. Par to, kam viņš tic un kam vairs ne. Uz ko viņš cer un uz ko vairs ne.
 
      Vai var šim pacientam palīdzēt un kā to izdarīt? Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāsaprot pacients. Lai zinātu, kā tālāk rīkoties, ir svarīgi noskaidrot, cik dziļi pacientā ir iesakņojusies bezcerība, un cik liela ir viņa cerība, ka var būt arī labāk. Turpmāk aprakstīšu četras pacientu grupas, kas cita no citas ļoti atšķiras. Izveidoju šādu sadalījumu, lai uzskatāmi parādītu to, cik dažāds var būt cilvēku pasaulskatījums un cik atšķirīga var būt cerības un bezcerības pakāpe. Šāds sadalījums ir nepieciešams arī tāpēc, ka katram pacientam, atkarībā no viņa stāvokļa, ir nepieciešama citādāka pieeja un ārstēšana. Tas ir ļoti svarīgi, jo vārdi, kas palīdz vienam pacientam, var nodarīt pāri citam pacientam.
      Cerība vai bezcerība pati par sevi nenosaka to, kā jūtas cilvēks. Drīzāk tas parāda, cik dziļas ir pacienta problēmas jeb cik stabila un veselīga ir viņa psihes struktūra. Šai rakstā pievērsīšos tai cerībai vai bezcerībai, kas mīt dziļi cilvēka dvēselē. Dažkārt iekšēja bezcerība var būt maskēta ar smaidu un dižošanos, taču no tā iekšēji nekas nemainās. Tā, piemēram, pašnāvību bieži izdara cilvēki, kas ārēji bijuši šķietami veiksmīgi. Un otrādi – cilvēks, kas spēj skumt un raudāt iekšēji, ir daudz spēcīgāks par to, kas neraud nekad.
 
 
                               Pirmā pacientu grupa.
                               Pacienta iekšējā pasaulē valda bezcerība.
 
      Piemēram, pacients A. Viņš visu laiku domā, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Tas, ka viņš dažkārt svīst, viņaprāt, liecina par kādu smagu patoloģiju – plaušu vēzi vai arī šizofrēniju. Jāpiebilst, ka nekāda somatiska slimība šim pacientam nav atrodama. Šim vīrietim nav draugu, jo viņš ir pārliecināts, ka nemaz nav vērts kādam tuvoties, jo cilvēki saskarsmē ar viņu uzreiz  var redzēt, ka viņam ir neārstējama slimība. Arī līdz šim visas viņa attiecības ir beigušās ar draugu nesapratni vai pat nodevību. Pacients A strādā kādā firmā, bet viņam kļūst aizvien grūtāk koncentrēties darbam, jo visas domas pievērstas veselības stāvoklim. Viņš labprāt vēlas būt kopā ar  citiem, bet vienlaikus no tā ļoti baidās, jo ciešanas var piemeklēt gan vienatnē, gan kopā ar kādu citu. Pacients A pamazām ieraujas sevī un dzīvo savā pasaulē, norobežojoties no apkārtējiem. Aizvien trauslāks kļūst arī  viņa miegs.  Pacients A naktī bieži mostas un stundām ilgi nevar aizmigt.
       Šo cilvēku ir pārņēmušas izjūtas, ka gūt panākumus darbā ir bezcerīgi un bezcerīgi ir izveidot attiecības, kas sniegtu gandarījumu. Jautāts par dzīves jēgu, viņš atbild: “Kāda gan dzīvei var būt jēga, ja man ir neārstējama slimība?”
 
      Pacientam A vai cilvēkiem ar līdzīgām problēmām ir vajadzīga ļoti nopietna palīdzība. Bez tās viņš ieslīgst aizvien dziļākā bezpalīdzībā un bezcerībā, un tas var radīt pat psihozi vai pamudināt uz pašnāvību.
      Lai palīdzētu šim cilvēkam mazināt bezcerību un justies labāk, ir nepieciešama kompleksa ārstēšana – medikamenti un psihoterapija, kā arī sociāla palīdzība. Ja pietrūkst kaut vai viens no šiem trijiem komponentiem, ārstēšana var neizdoties. Psihiatram, psihoterapeitam un sociālajam darbiniekam būtu jādarbojas kopā. Zāles būtu jāizraksta psihiatram – speciālistam, kurš pazīst psihiskos procesus un medikamentu ietekmi uz tiem. Psihiatrs zina, kāda ir zāļu iedarbība un blakusparādības. Šādam pacientam zāles ir nepieciešamas tad, ja viņš vairs nespētj tikt galā ar darbu, ja viņu nomoka bezmiegs  vai domas par neārstējamo slimību kļūst pārāk smagas. Dažos gadījumos, lai atvieglotu pacienta ciešanas, medikamenti ir jālieto gadiem. Ja pacienta A stāvoklis krasi pasliktinātos un viņam parādītos, piemēram, uzmācīgas pašnāvības domas, tad kādu laiku būtu nepieciešams ārstēties stacionārā.
Otrā ārstēšanās daļa ir psihoterapija. Pacienti ar līdzīgiem simptomiem, kā tas minēts piemērā, ļoti bieži meklē palīdzību pie psihoterapeita. Psihoterapija spēj palīdzēt, bet tai jābūt ilgstošai – 5 - 10 gadi vai pat ilgāk). Terapijas gaitā pacienti pamazām sāk uzticēties psihoterapeitam. Parādās izjūta, ka ir kāds cilvēks, kas viņu vienmēr uzklausīs, centīsies saprast. Taču uzticēšanās rodas tikai pēc gadiem ilga smaga darba. Piemēram, pacients A pirmos trīs psihoterapijas gadus var domāt, ka psihoterapeits slēpj no viņa smago diagnozi, nevēloties teikt, ka pacientam drīz ir jāmirst. Nākamajos trīs gados pacients A jau sāk šaubīties par to, vai viņam maz ir vēzis, kaut gan dažkārt viņam tā liekas. Pēdējos trīs psihoterapijas gados pacients A, iespējams, beidzot saprot, ka vēža nav un psihoterapeitam var uzticēties. Šo 9 gadu laikā droši vien arī uzlabojas pacienta A attiecības ar citiem cilvēkiem, viņš sevi var apliecināt darbā un pat gūt gandarījumu no tā. Psihoterapija un atbalsts ir nepieciešami arī smagi slimu pacientu piederīgajiem.
       Trešā palīdzības daļa, kas vajadzīga šādiem pacientiem, ir sociālais atbalsts. Ļoti būtiski tas, kā sabiedrība kopumā izturas pret tiem, kas ir saslimuši vai kam klājas grūtāk. Ja cilvēkam, kas kaut kā atšķiras no citiem, tiks teikts: “Tu nekam nederi. Tu neesi normāls.” - tad šis cilvēks kļūs aizvien slimāks. Ja sabiedrības locekļi sacītu: “Mēs tevi pieņemam, kaut arī tu esi citāds”, - tad cilvēks kļūtu veselāks. Cilvēkiem, kuriem pašiem ir grūti atrast darbu, būtu jāpalīdz to atrast. Tāpat būtu nepieciešams veidot atbalsta grupas smagi slimiem pacientiem un viņu piederīgajiem. Strādājot visai sabiedrībai kopā, ir iespējams ļoti būtiski padarīt cerīgāku arī ļoti bezcerīgu pacientu dzīvi.
 
                               Otrā pacientu grupa.
                               Cerība mijas ar bezcerību.
 
      Piemēram, paciente B. Šai pacientei dzīvē ir tikai melnās vai baltās joslas un trūkst pustoņu. Galvenā problēma, kas viņu satrauc, ir tā, ka viņai nekādi neizdodas nodibināt ģimeni. Viņai ir jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Viņa vienmēr ir vēlējusies sev stabilu ģimeni, bet visas ar vīriešiem uzsāktās attiecības ir beigušās ar neveiksmi. Sākumā tās bijušas ļoti pozitīvas un viņai ir šķitis, ka šis vīrietis nu beidzot ir īstais, bet pēc tam ir izrādījies, ka viņš nav pietiekami labs, vai arī viņai pašai ir radusies kāda neizprotama  neapmierinātības izjūta, kas likusi pārtraukt attiecības. Arī ar darbavietām situācija ir līdzīga. 10 gadu  laikā paciente ir nomainījusi 11 darba vietas, no visām aizejot ar konfliktu. Viņai vienmēr sākumā likās, ka jaunā darbavieta ir labāka par iepriekšējo, taču ar laiku ir izrādījies, ka darbabiedri neizturas pret pacienti B tik labi, kā gribētos. Paciente B nespēja izturēt darbā kritiku vai aizrādījumus. Tā kā paciente B vienmēr ir bijusi ļoti kompetenta savā jomā, tad nākamo darbavietu viņa ir atradusi viegli. Dažkārt paciente B ir drūma vairākas dienas pēc kārtas, citreiz jūtas spēcīga un ārēji it kā šķiet pārliecināta par sevi. Paciente B pati nevar saprast, kāpēc viņai neizdodas izveidot ilgstošas attiecības ar cilvēkiem. Brīžiem viņu pārņem bezcerība un viņa solās sev, ka nekad vairs neiepazīsies ar vīriešiem. Tad atkal rodas cerība, kas pēcāk zūd.
      Pacienti ar līdzīgām problēmām parasti uz psihoterapiju atnāk pēc kārtējās šķiršanās vai darba zaudējuma. Šādiem pacientiem mazāk ir nepieciešami medikamenti. Sociālā palīdzība būtu vajadzīga krīzes situācijās. Psihoterapija viņiem ir efektīva un ātrāka salīdzinot ar pirmo pacientu grupu. Taču, lai varētu atrisināt problēmas, psihoterapijai tāpat jābūt ilgstošai vairāku gadu garumā. Strādājot ar šādiem pacientiem, psihoterapeitam ir jābūt ļoti pacietīgam. Jāiztur pacienta emocionālās svārstības, pašam paliekot mierīgam. Piemēram, ja pacients dusmojas  uz terapeitu, terapeits nedrīkst atriebties, bet viņam ir jāpalīdz pacientam saprast, no kurienes rodas dusmas, ir jāiemāca sadzīvot ar dusmām un izmantot tās. Psihoterapeitu šāds pacients parasti uztver tāpat kā citus cilvēkus - sākumā psihoterapeits viņam šķiet pats labākais cilvēks, bet pēc tam sāk likties, ka psihoterapeits viņu izsmej, izturas nevērīgi, kritizē. Dažkārt šiem pacientiem liekas, ka psihoterapijai  nav nekādas jēgas, bet citreiz – ka psihoterapija dzīvē ir pati svarīgākā lieta. Pacienti paši var ļoti ciest no savām emocionālajām  svārstībām. Ja pacientam izdodas visas radušās izjūtas un domas pārrunāt un izveidot ilgstošas un pozitīvas attiecības ar psihoterapeitu, tad vairojas pacienta ticība sev un spēja izveidot gandarījuma pilnas attiecības arī ikdienā. Pacientiem kļūst vieglāk sadzīvot ar kolēģiem darbā un izdodas atrast meklēto “otro pusīti”.
 
                               Trešā pacientu grupa.
                               Lūkojas uz pasauli un sevi pārsvarā ar cerību.
 
      Bezcerību šie cilvēki var izjust atsevišķās dzīves jomās, bet kopumā viņi ir apmierināti ar sevi un pasauli. Šie cilvēki vēršas pie psihoterapeita, ja kaut kas neizdodas attiecībās vai cilvēks jūt, ka nespēj līdz galam efektīvi realizēt savu radošo potenciālu darbā.
 
      Piemēram, paciente C. Viņai ir veiksmīga laulības dzīve. Ir bērni. Daudz draugu. Šo sievieti neapmierina tas, ka dažkārt darbā priekšnieka klātbūtnē viņa jūtas kā maza, dumja meitene – kļūst nevarīga, aizmirst domu, nevar aizstāvēt savu viedokli. Tas viņu kavē virzīties pa karjeras kāpnēm un iegūt kāroto paaugstinājumu. Šī sieviete nekādi nespēj tikt galā ar šo problēmu, kaut gan ar prātu saprot, ka priekšnieki tādi paši cilvēki vien ir un nav nekāda reāla pamata baidīties no viņiem.
 
      Šajā gadījumā pacientei nav vajadzīgi ne medikamenti, ne sociālā palīdzība. Te noderēs psihoterapija, turklāt tā var būt ļoti iedarbīga. Iespējams, pietiks ar īstermiņa psihoterapiju – dažām tikšanās reizēm vienu reizi nedēļā, bet ne ilgāk par gadu. Psihoterapijas gaitā šī paciente var saprast, ka, tiekoties ar priekšniekiem, viņa tajos saskata tēvu, kurš dažkārt dusmās ir noniecinājis pacienti C. Apzinoties, ka šī problēma nāk no bērnības un, kopā ar psihoterapeitu izdzīvojot tās jūtas, kādas bija bērnībā, paciente C var gūt atvieglojumu. Bailes no priekšniekiem pamazām izzudīs un paciente C varēs virzīties uz augšu pa karjeras kāpnēm.
 
                               Ceturtā pacientu grupa.
                               Cilvēki, kas ir nonākuši zaudējuma krīzē.
 
       Zaudējuma krīzi var izraisīt tuvinieka nāve vai smaga slimība, fiziska trauma, ugungrēks un jebkurš cits smags, ārējs stress. Krīzi var piedzīvot jebkurš cilvēks. Reakcija uz smagu stresu var būt visai dažāda: cilvēks vairākas dienas var it kā sastingt, ne ar vienu nerunāt vai varbūt kļūt hiperaktīvs – darboties neadekvāti. Parasti pacienti jūt milzīgu spriedzi, no prāta neatstājas traumējošais notikums, bezcerības sajūta mijas ar noliegumu, kad cilvēks iedomājas, ka nekas slikts nav noticis. Cilvēki pēc smaga stresa bieži ieraujas sevī un nelabprāt stāsta apkārtējiem par savām izjūtām. Zaudējumu krīzes gadījumā bezcerība var būt milzīga. Tās lielums ir atkarīgs no zaudējuma smaguma un cilvēka psihiskās spējas izturēt zaudējumus. Izsērojot zaudējumu, bezcerība mazinās un cerība palielinās. Krīzes situācijā ļoti būtiska ir apkārtējo cilvēku palīdzība. Lai tiktu pāri krīzei, bieži vien ir nepieciešama krīzes terapija. Krīzes terapijā pats būtiskākais ir būt kopā ar cietušo – uzklausīt viņu, pārdzīvot līdz ar viņu, sniegt atbalstu, palīdzēt izturēt smagās jūtas, palīdzēt sērot, kā arī risināt situāciju, kas ir radusies pēc nelaimes, piemēram, pēc ugunsgrēka atrast dzīvesvietu. Te var palīdzēt sociālie dienesti. Krīzes terapeitam ir cieši jāsadarbojas ar mediķiem, sociāliem darbiniekiem, pašvaldībām, policiju, bāriņtiesu. Ja krīzes terapija ir bijusi efektīva, cilvēks pec kāda laika var turpināt pilnvērtīgi dzīvot. Bet, visas sāpes paturot sevī, cilvēks riskē saslimt ar depresiju, sajust dažādus psihosomatiskus traucējumus - galvassāpes, sirdsklauves, seksuālus traucējumus. Jo krīzes terapija ir ātrāka un palīdzība -  kvalificētāka, jo mazāk postošu seku trauma atstāj uz cilvēka turpmāko dzīvi.
 
      Speciālistiem, kas strādā ar cilvēkiem, ir jābūt ļoti kompetentiem, lai spētu pareizi izvērtēt, cik liela cerība vai bezcerība mājo pacientā, lai saprastu, kāda palīdzība der katram konkrētajam pacientam. Ja speciālists kļūdās, piemēram, piedāvājot pacientam A vai B īstermiņa psihoterapiju, tad tas var papildus traumēt šos cilvēkus, jo tik īsa terapija viņiem nebūs efektīva.
      Lai palīdzētu pacientiem, ļoti svarīga ir psihoterapeita ticība savai ārstēšanas metodei. Jo drošāks, stabilāks un cerīgāks ir terapeits, jo vairāk viņš var dot cerību pacientam. Dažkārt, strādājot ar ļoti bezcerīgiem pacientiem, arī terapeitu var pārņemt bezcerība. Psihoterapeitam japrot ar to tikt galā, ļoti labi jāpazīst sevi un jāspēj izturēt arī ļoti smagas jūtas.
      Galu galā tikai mēs paši spējam padarīt savu dzīvi cerīgāku. Daloties cerībās, mēs varam palīdzēt citiem. Kad cilvēks tic sev un pasaulei, tad viņš var atrast savas dzīves jēgu.

Tālr.: +371 29448680   |  Rīga, Maiznīcas 12-1 (skatīt karti)

Vizītkarte Raksti un video Atbildes uz jautājumiem Pieteikšanās Kolēģiem