Vizītkarte Raksti un video Atbildes uz jautājumiem Pieteikšanās Kolēģiem
Normāla bērna attīstība labā ģimenē vecuma posmā no pusotra līdz trim gadiem

 ,,Ku-kū!” – mamma parādās un bērns jautri smejas. Mamma pazūd – bērns meklē mammu, sejas izteiksmē iezogas bailes. ,,Ku-kū, ku-kū!” – pēc brīža bērns atkal ir priecīgs, jautri spiedz.

Mamma ir, mammas nav, mamma ir, mammas nav, mamma ir, mammas nav... Tikšanās un šķiršanās, šķiršanās un tikšanās – nemitīga aizraujoša spēle dzīves garumā.

„ Atdalīšanās” no mātes 

Mazulis jau ir piedzimis, ir jau pagaršojis, pataustījis, pasmaržojis un apskatījis pasauli. Pēkšņi sāk apzināties, ka viņš un mamma ir divas atsevišķas planētas, starp kurām ir attālums. Trauksme pieaug dramatiski. Ko ar to darīt?

Bērnam jāsāk mācīties pašam sevi nomierināt, pašam sevi uzmundrināt. Bērns iet prom no mammas, ar baudu pēta pasauli, apmierina ziņkāri. Tad viņu pārņem šausmas un viņš nāk atpakaļ. Mamma sagaida bērnu, samīļo un nomierina: ,,Dodies prom, kad gribi. Nāc atpakaļ, kad būšu tev vajadzīga.”

     

Bet kā bērns varēs nomierināties tajā brīdī, kad mammas nebūs blakus? Kā lai viņš tiek pie mammas atpakaļ, ja viņš ir līdz nāvei pārbijies? Šajā gadījumā palīdzēs, piemēram, plīša lācītis. Bērna emocijas piesaistās lācītim. Lācīti var sataustīt, pagaršot un pasmaržot. Kā mamma aiziet uz otru istabu, tā lācītis ir bērnam rokā.

Parasti pārejas objekts parādās otrajā, trešajā dzīves gadā. Parādās pārnēsājama ,,mamma” un arī mammas reprezentācija mazuļa prātā. Mamma kaut kādā veidā sāk ,,būt” bērna iekšējā pasaulē. Bērna atmiņa vēl strādā vāji. Stipru emociju ietekmē priekšstats par mammu bērna prātā izšķīst. Bērns nevar mammu atcerēties. Tad plīša lācītis bērna rokās atgādinās mammas nomierinošo ietekmi.

Tad sākas spēle: ,,Tu esi mans lācītis-bērniņš”, ,,Uzvedies pieklājīgi”, ,,Nebaidies, mammīte drīz atnāks! ” – šeit nu bērns ir mamma. Bērns projicē lācītī savas jūtas. Tad atkal bērns pieglaužas lācītim – lācītis ir mamma, kas nomierina bērnu. Ar šo spēli bērns pamazām vairāk saprot sevi un mammu, saprot robežu starp sevi un mammu. Tēlojot mammu, bērns mācās pats tikt galā ar sevi, kļūst arvien neatkarīgāks. Var teikt, ka bērns pats sāk „sevi pieskatīt”.

Vēl ir ļoti svarīgi, lai mamma priecātos par bērna pieaugšanu. Mamma vairs nav viens vesels ar bērnu. Viņa priecājas, ja bērns paliek ar tēti, un pati dodas tikties ar draudzenēm. Tāpat viņa priecājas, kad bērns spēlējas ar lācīti un nejaucas pa vidu. Mamma priecājas: ,,Tas ir labi un pareizi – pamazām kļūt patstāvīgam, prast iztikt bez manas palīdzības, būt stipram”; ,,Nesteidzies, iepazīsti pasauli savā tempā, izbaudi to!” 

Mammas vēstījums ir: ,,Tu izaugsi, kļūsi neatkarīgs, un kādreiz varēsi iztikt bez manas palīdzības.” Vēl pēc tam par ģimeni atgādinās fotogrāfijas, gredzens, ciltskoks.

Šīs dažādās lietas palīdzēs tikt galā ar pārmaiņām dzīvē, bet pieņemot jaunas izmaiņas, ir no kaut kā arī jāšķiras. Ejot uz dārziņu, jāšķiras no mājām. Vecā, ierastā pazaudēšana vienmēr rada skumjas; jaunais ieguvums rada satraukumu – vai uz to varēs paļauties? Bērnam ir svarīgi, lai rastos ticība, ka pazaudējot kaut ko vecu, radīsies kaut kas jauns – tikpat labs vai pat labāks. Ja būs šī ticība, bērns varēs droši iet dzīvē.

Ja bērns iemācīsies zaudēt un izsērot zaudējumu, viņš brīvi varēs doties iepazīt jauno pasauli, darot to ar interesi un prieku. Jaunā pasaule liksies droša. Zaudējot veco un iepazīstot jauno, bērns iegūs citus atbalsta punktus. Ja bērns neiemācīsies zaudēt un iepazīt jauno, tad pa dzīvi ies sasprindzis, baidoties kaut ko pazaudēt vai sastapties ar nezināmo.

Veselās, pilnās ģimenēs cilvēki pilnībā atdodas zaudējuma sāpēm: izraudas, paskumst un dodas tālāk. Tātad šķiršanās sāpes, kad bērns paliek, piemēram, pie vecvecākiem, uz kādu brīdi ir pat vēlamas un veselīgas. Vēlāk, pieaugot, šie cilvēki varēs izšķirties, izsāpēt šķiršanos un viegli veidos jaunas attiecības. Jādod iespēju vecajām saitēm pārtrūkt pilnībā, pirms sāk veidoties jaunas. Skumjas un sēras ir veselīgas atvadas no kaut kā un dod iespēju iet un atklāt jaunu pasauli.

 Kādiem ir jābūt vesela bērna vecākiem?

Tiem ir jābūt spējīgiem parūpēties par sevi, tādiem, kuri apzinās savas vēlmes un spēj tās īstenot. Vajadzības gadījumā viņi uztic bērna aprūpi arī citiem, lai iegūtu atelpu, uzkrātu enerģiju. Vecāki spēj lūgt mīlestību un atbalstu, kad tas ir vajadzīgs, pēc tam to atkal sniedzot bērnam, vienlaikus viņam dodot ticību saviem spēkiem.

Katra reize, kad bērns nav kopā ar vecākiem, ir zaudējums. Katru reizi viņam ir jāizjūt vilšanās. Tas ir dabiski un veselīgi. Tieši šie vilšanās un trauksmes brīži palīdz bērnam kļūt patstāvīgam. Pārdzīvojis desmit tūkstošus vilšanās brīžu, bērns „atdalīsies” no mammas. Briesmīgais un bīstamais būs kļuvis par bagātību. Neizjūtot šos pārdzīvojumus, bērns nevar atlaist mammu.

Labi vecāki nesteigsies glābt bērnu, izturēs bērna bailes un neapmierinātību un uztvers to kā ,,augšanas sāpes”, kuras ir nepieciešamas. Bērns pamazām mācās izturēt ciešanas. Protams, ja bērns nevar izturēt pārbaudījumu, jāsteidzas palīgā. Katra mamma un tētis vadās pēc savām iekšējām sajūtām. Viņi var kļūdīties un pēc tam labot savas kļūdas. Ar laiku vecāki var iemācīties atšķirt neizturamas sāpes no manipulatīvas čīkstēšanas. Nevajag censties būt pārāk perfektam! Ja vecāki pietiekami veiksmīgi spēj saprast savu bērnu, viņš pamazām pieaug un spēj pats paveikt aizvien vairāk. Pēc tam, kad šāds bērns būs jau pieaudzis, viņš, piemēram, noskatīsies traģisku izrādi, izjutīs sāpes vai paraudās, bet izejot no teātra telpām jutīsies vēl dzīvāks un it kā attīrījies.

Radoša darbība personības attīstībai

Apmēram laika posmā no viena līdz diviem gadiem bērns sāk staigāt un runāt, regulēt vēdera izeju. Smadzenes attīstās, bērns arvien labāk pārvalda savu muskulatūru. Pusotra gada vecumā bērnam ir savs viedoklis. Agrāk viņš protestēja raudot, atsakoties no ēdiena, tagad darbības diapazons ir plašāks: var pienākt klāt vai skriet prom; var ilgi nosēdēt uz podiņa ,,pa tukšo” un pēc tam iekakāt autiņbiksītēs. Vecāki saprot, ka bērns var izvēlēties – rīkoties ,,labi” vai ,,slikti”. Un bērns var izvēlēties: dusmoties, cik jaudas, vai varbūt labāk pačīkstēt. Bērns izmēģina spēkus, eksperimentē, mēģina pārvarēt šķēršļus. Čīkstēšana, neklausīšana, manipulācijas mēģinājumi, histērijas šajā vecumā ir normālas. Jo spēcīgākas dusmu lēkmes, jo spēcīgāks būs bērna raksturs, ja bērns iemācīsies izmantot savu spēku. Čīkstēšanas enerģija pāraugs par neatlaidību un mērķtiecību. 

Čīkstēšana, dusmu lēkmes, protesti beigsies tad, kad bērns iemācīsies savu enerģiju izmantot savā labā. Bērnam ir vajadzīgs laiks, lai to iemācītos un vecāki, kuri pieņem viņa aktivitāti ar mīlestību. Vecāki, kuri ir pietiekami mierīgi un stingri.

Viss noregulēsies pats no sevis, bērns iemācīsies savaldīt savu ,,mežonīgo” dabu. Šajā vecumā ir ļoti svarīgi iemācīties pielāgoties citiem; sadarboties ar citiem, nepazaudējot sevi. Bērnam jāiet pa vidusceļu, jākļūst par personību, kas pieņem savus lēmumus, ņemot vērā apkārtējo intereses. Viņš nedrīkst kļūt par ,,memmesdēliņu” vai ,,huligānu”.

Lai kļūtu par neatkarīgu personību, bērnam pašam ir jāeksperimentē, radoši darbojoties ar visu, kas ir apkārt. Ir jāiemācās domāt ar savu galvu. Visu turpmāko dzīvi mūsu uzdevums ir noturēties uz ceļa starp diviem grāvjiem – konformismu un nerēķināšanos. Un šis ceļš ved prom no saldās Laimes Zemes, kur vienmēr gatavas mammas krūtis ar gardu pienu, tēva rokas, kas nēsās un metīs gaisā. Tagad ir iespējams izvēlēties – darīt tā, kā vecākiem patiks vai darīt tā, kā nepatiks. Priekšā gaida arī daudzas vilšanās, jo vecāki var būt arī neapmierināti.

Kaut kur tam visam pa vidu aug un attīstās neatkarīga, radoša personība ar savu „ funktieri”: „Varu darīt, kā vecākiem nepatīk, varu darīt, kā vecākiem patīk, varu izdomāt kaut ko nebijušu – es esmu tas, kurš lemj! Varu izturēt vilšanos un gūt no tā prieku. Varu ļaut sev dusmoties un gūt no tā baudu. Bet varu arī dusmas neizrādīt, ja tas man ir izdevīgi. Un, protams, ir normāli kādreiz nevarēt.”

Šajā laikā ģenitālā seksualitāte vēl ir mazaktīva. Bērniem vairāk interesē fiziskās dzimumu atšķirības. Tātad bērni saprot, ka viņi ir atdalīti no Mātes-Paradīzes un viņiem ir jāpieņem realitāte – ,,es esmu zēns” vai ,,es esmu meitene”. Te nu nav nekādas izvēles. Bērni redz tēta un mammas lomas ģimenē. Ieņem savu vietu ģimenes sistēmā, mācās likumus, kas valda ģimenē.

Par robežām, stingrību, paredzamiem likumiem un disciplīnu

Interesanti, ka latīņu valodā vārds ,,disciplīna” nozīmē ,,mācība”. Šajā vecumā vecākiem ir daudz darba – mācīt jeb disciplinēt. Arī tā izpaužas vecāku mīlestība. Turklāt šāda mīlestība paredz īslaicīgu nepatiku pret vecākiem vai pat naidu. Vecāki nodara bērnam sāpes bērna paša labā. Sadevis bērnam sutu,  viņš neko patīkamu pretī nesaņem. No sākumā būs dusmas un nepatika, tikai pēc kāda laika viņš saņems atpakaļ mīlestību un pateicību.

Skolās bērniem nepatīk skolotāji, kuri nespēj ieviest kārtību, viņiem patīk stingri un taisnīgi skolotāji, vai arī maiga rakstura pedagogi, kas tomēr prot uzturēt disciplīnu. Īpaši bērniem nepatīk skolotāji, kuri brīžiem ir pārmērīgi stingri, brīžiem ļauj ar sevi manipulēt. Bērni ir jāsavalda, jo viņi paši nezina, kādā virzienā doties – mutuļojošā enerģija rauj uz visām pusēm! Izrādās, ka arī bērni paši jūtas mierīgāk, ja viņi zina, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Neskaidras robežas palielina trauksmi, un viņi nespēj paši ar sevi tikt galā.

Iedomāsimies, ka bērns atrodas punktā „A” tumšā, nepazīstamā istabā. Viņš grib izpētīt telpu, pasauli, dabiskā enerģija dzen viņu uz priekšu. Viņš taustās, kamēr atduras pret sienu. Ir svarīgi, lai sienas būtu stingras un stabilas. Bērnam ir nepieciešams iesist pa sienu, pārbaudīt. Ja sienas ir savā vietā, bērns var mierīgi iepazīt un izpētīt telpu. Ja sienas ir ļodzīgas vai viņu nav, bērnā rodas nedrošība – ja nu viņš kaut kur pazudīs vai iekritīs? Bērns dusmās iesit pa sienu, bet nekas briesmīgs nenotiek. Vecāki ir priecīgi, ka bērns ir tik enerģisks un aktīvs. Arī bērns redz, ka siena ir siena, iemācās savaldīt savas dusmas un ar viņu pašu nekas slikts nenotiek. Pat nekontrolēti bērna dusmu izvirdumi nevienam nenodara pāri. Šādu pieredzi bērns var gūt tikai tad, ja kāds viņu pieskata jeb „strādā par sienu”. Vecākiem ir jāpieskata bērns un jāpieskata pašam sevi. Pat, ja bērns izmēģina visstiprākās naida, dusmu izpausmes – ja vecāki tās iztur, arī bērns iemācās izturēt savas visspēcīgākās dusmas. Bērni parasti ,,uzprasās”, lai viņus noliek pie vietas, un vecākiem to ir jāprot un jāvar izdarīt, lai vēlāk bērni paši var sevi savaldīt un tikt ar sevi galā.            

Ceļš no diādiskām uz triādiskām attiecībām

Pēc dzemdībām mamma parasti ir it kā saplūdusi ar zīdaini, un tētis sniedz atbalstu mammai-zīdainim. Tagad vīram ir jādabū atpakaļ sieva. Svarīgi, lai viņu attiecības atkal kļūtu par normālām vīra-sievas attiecībām. Tuvībai starp vīru un sievu ir jāatjaunojas. Mamma pārdzīvos saites saraušanu ar bērnu. Ja vīrs būs blakus, pastiprināsies vīra-sievas saite, mammai būs vieglāk atlaist bērnu, bet savukārt bērns varēs doties iepazīt pasauli.

Tēta uzdevums ir arī palīdzēt jaunajam pētniekam iepazīt pasauli. Tētis piedāvās attiecības, kas atšķiras no attiecībām ar mammu. Rotaļas ar tēti būs asākas, riskantākas, galvenais – citādākas. Bērnam ir vajadzīgi arī citi labi cilvēki apkārt. Brīvajā telpā starp mammu, tēti un citiem cilvēkiem bērns varēs atklāt un iemīlēt sevi, atšķirīgu no mammas un tēta. Svarīgi, lai apkārt esošie cilvēki parādītu bērnam interesanto pasauli. Ja viņi rādīs pasauli ar interesi un prieku, arī bērns iepazīs pasauli ar interesi un prieku. Interese un prieks viņa pasaulē iegūs svarīgu vietu.

Omnipotences zaudēšana

Bērns pamazām saprot, ka nevar dabūt visu  – viņš nav Dievs. Tāpat ir svarīgi saprast, ka mamma nav Dieviete un tētis nav Dievs. Tā ir ļoti svarīga mācība. Neviens nav visvarens un neviens nav Dievs. Ja ir viens vai vairāki dievi, tā vairs nav normāla attīstība. Varai ģimenē ir jāpieder vecākiem.

 Seksualitāte

Seksuālas attiecības ir ģimenes pamatā. Ja vecāki ir laimīgi šajās attiecībās, tad bērni arī ir laimīgi. Sekss ir tas spēks, kas dzen bērnus ar laiku attālināties no ģimenes un izveidot savas attiecības. Vecāku seksuālās attiecības atstāj bērnus aiz guļamistabas durvīm. Bērni jūtas izstumti no savstarpējās baudas oāzes. Jūtot skaudību pret vecākiem, bērni saņem stipru grūdienu doties ārpasaulē un iegūt tādu pašu prieku, kādu iegūst vecāki. Tātad izstumjot bērnus ārpus vecāku gultas, vecāki var būt droši, ka bērni pieaugs un pametīs vecākus, atrodot sev pāri. Lai bērni varētu veiksmīgi saraut saiti un pieaugt, viņiem vajag pareiza lieluma seksuālu spriedzi starp vecākiem un bērniem. Tas ir kaut kur pa vidu starp frigiditāti un incestu.

Apmēram 2,5gadu vecumā bērni sāk pētīt zēnu un meiteņu atšķirības. Bērni sāk mācīties pieņemt, ka viņiem nav tādu dzimumorgānu kā pretējam dzimumam. Meitenei nekad nebūs krāniņš, bet zēns nekad nevarēs dzemdēt bērnus. Trīs gados bērni parasti jau skaidri zina savu dzimuma piederību, viņi pieslēdzas sieviešu vai vīriešu komandai. Bērns imitē sava dzimuma vecāka uzvedību, mācās, kā izturēties pret pretējo dzimumu. Svarīgi ir arī iepazīt pretējo dzimumu: redzēt, ka vīrieši un sievietes ir atšķirīgi, ar dažādiem uzskatiem un vienlaikus ciena un mīl otra atšķirīgo viedokli.

Tētis kļūs par paraugu, kādam jābūt vīrietim, ja būs varošs, stiprs un vienlaikus mīlošs. Mamma dos meitām paraugu, cik jauki ir būt sievietei.

 

(Andris Veselovskis lekcija kolēģiem 2012.g.)

Tālr.: +371 29448680   |  Rīga, Maiznīcas 12-1 (skatīt karti)

Vizītkarte Raksti un video Atbildes uz jautājumiem Pieteikšanās Kolēģiem