Tas, ko esmu sapratis, ilgus gadus apgūstot savu profesiju – atkarībām ir ļoti dziļas saknes. Atkarības sakņojas cilvēka prātā un arī ķermenī. ,,Sliktās’’ atkarības, ko redzam ikdienā –  alkohols, smēķēšana, pārēšanās –,  ir tikai aisberga virsūdens (redzamā) daļa. Kā zināms, aisberga zemūdens (neredzamā) daļa ir daudz lielāka un bīstamāka. Bet cilvēkiem ir tieksme rīkoties kā populārajā krievu teicienā – „ko redzu, par to dziedu”, tātad skaļi apspriest šo vienu redzamo desmitdaļu, neaizdomājoties par to, ka tās deviņas zemūdens desmitdaļas ir daudzkārt būtiskākas. Un ar tām būtu jāsāk.

Sākšu ar atkāpi. Iespējams, daudzi par to neaizdomājas, bet bērns piedzimstot ir absolūti atkarīgs, un tikai dzīves laikā pamazām kļūst relatīvi neatkarīgs. Ja iedomājamies nosacītu „atkarības skalu” no viena līdz simts procentiem, tad piedzimstot bērns būtu  par 100% atkarīgs, 0% neatkarīgs. Pieaugušais varētu būt par 60% atkarīgs, par 40% – neatkarīgs. Nu, kā kurš, protams. 

Taču izmērīt atkarību nav nemaz tik viegli, jo viņa labi māk slēpties. Lūk, piemērs par mūsdienās ļoti izplatītu, sauksim to tā, kaiti – daudzi cilvēki vēršas pie ārstiem sakarā ar dažāda veida un intensitātes sāpēm, diskomfortu, nespēku. Ārsti izdara izmeklējumus un konstatē, ka ar fizisko ķermeni viss ir kārtībā. Parastais teiciens – „vainīgi nervi”. Dažādu specialitāšu ārsti uzskata, ka apmēram puse pacientu, kas vēršas pēc ambulatoras palīdzības un pieprasa izmeklējumus, cieš tieši no šāda veida traucējumiem. Visbiežāk uzstādītā diagnoze ir somatoforma veģetatīva disfunkcija jeb veģetodistonija. Ir nepieciešami izmeklējumi, mediķu darbs, daudz neefektīvu zāļu. Slimot var visu dzīvi, jo parasti nepareizi ārstētas vai neārstētas slimības „hronificējas” vai progresē. Nav iespējams izārstēt psiholoģisku problēmu ar staigāšanu pie ārstiem vai medikamentiem. Somatoforma veģetatīva disfunkcija  ir neiroze, kuru var izārstēt, mainot cilvēka domāšanu un dzīvesveidu. Cik daudzi tam ir gatavi? Maz. Jo tas ir grūti, un vienkāršāk ir atkal iedzert „rozā tabletīti”. Un vienmēr var atrast iemeslu, kāpēc. Psiholoģisku problēmu esamība sabiedrībā tiek noliegta. Noliegums ir tipiska atkarības pazīme. Kāpēc lietoju vārdu ,,atkarība”? Jo cilvēki, kas cieš no šiem traucējumiem, nespēj eksistēt neatkarīgi no citiem cilvēkiem vai atkarības objektiem. Šie cilvēki ir atkarīgi no ārstiem, medikamentiem, pastiprinātas uzmanības. Un, pats svarīgākais – viņi nespēj būt stipri un pašpietiekami. Nemitīgi ir nepieciešams uzmundrinājums, uzslava no citiem. Kur atkarīgie, tur līdzatkarīgie – farmācijas industrija, ārsti, medicīnas nozare, visi viens no otra barojas, atrodoties atkarīgās attiecībās. 

Atkarīgie redz savu nelaimju cēloņus citos, ne sevī. Latvijā ir slikti, jo valdība slikta. Darbā ir slikti, jo priekšnieks slikts. Sportists nespēj gūt labus rezultātus, jo treneris slikts. Šāda tipa domāšana ir dziļi iesakņojusies cilvēku prātos. Noveļot atbildību uz citiem, cilvēks gūst zināmu baudu, jo jūtas it kā varenāks, zinošāks, kas var spriest par valdības kompetenci, ārsta vai trenera kvalifikāciju. Šī intoksikācija ar visvarenības sajūtu ļoti stipri provocē atkarības progresēšanu. 

Arī par labu ārstu nereti tiek uzskatīts tas, kurš vieglu roku izraksta nomierinošus medikamentus (trankvilizatorus – vielas, kas rada atkarību). Tā var salīdzinoši lēti un viegli uzlabot miegu, mazināt trauksmi. Šo medikamentu izrakstīšana notiek ļoti plaši. Taču cilvēks no šiem medikamentiem nekļūst stiprāks, bet, tieši otrādi, aizvien mazāk tic saviem spēkiem, nemācās tikt galā ar pārbaudījumiem, kurus piedāvā dzīve. Savukārt par sliktu ārstu tiek uzskatīts tas, kurš māca ēst pareizi, iesaka sportot, kvalitatīvi atpūsties, pastaigāties svaigā gaisā...

Ja cilvēks netic sev, viņš meklē citu cilvēku vai atkarības objektu – alkoholu, cigaretes, ēdienu, darbu, uz kā balstīties. Ja cilvēks tic sev, jūtas stiprs, viņam nav vajadzības meklēt atbalstu ārpusē. Loģiski saprotams – lai nekļūtu pārlieku atkarīgi, cilvēkiem būtu jāiemācās būt pašapzinīgiem, stipriem. Tātad efektīvāk un ekonomiski izdevīgāk būtu mācīties būt veseliem, nekā investēt laiku un līdzekļus ielaistu hronisku slimību ārstēšanā. Turklāt atkarīgi vecāki izaudzina atkarīgus bērnus. Un no atkarīgā neatkarību iemācīties nevar. 

Bet vai vispār atkarīgu domāšanu un dzīvesstilu iespējams izmainīt? Domāju, ka tā ir  katra cilvēka izvēle – palielināt savus atkarības vai neatkarības procentus. Mani novērojumi liecina, ka pēc valsts neatkarības atjaunošanās atkarīgas domāšanas īpatsvars samazinās. Valsts neatkarība veicina psiholoģiskas neatkarības attīstību. Daudzi cilvēki aizvien vairāk bauda savu varēšanu, brīvību, iespējas un veselību. Ceru, ka tas iekārdinās un stimulēs arī pārējos.