Strādājot par psihoterapeitu, man ir bijusi iespēja ieskatīties dziļi cilvēka iekšējā pasaulē. Atklāt kaut ko, kas ikdienā ir apslēpts, ir aizraujoši un interesanti. Iepazīstot cilvēka prāta un dvēseles dzīles, es nemitīgi brīnos, cik bagāti un līdz galam neizdibināmi mēs esam. Gan reliģija, gan psihoterapija taču cenšas cilvēkiem palīdzēt, darīt dzīvi vieglāku, labāku, esību – pilnestīgāku un gaišāku. Gluži kā ārējā pasaulē, arī iekšējā pasaulē ir svarīgi panākt līdzsvaru, jo arvien šeit cīnās divi galvenie spēki – radošie, kas ceļ, un destruktīvie, kas ārda un kropļo.

Mūsu prātā eksistē subjektīva (cilvēkam pašam piederoša realitāte), kura vienmēr atšķiras no citu cilvēku iekšējās realitātes un arī no nosacītās objektīvās realitātes. Ir būtiski to apzināties, jo tieši tas palīdz pārsteidzoši mainīt pasaules redzējumu, iegūt iekšēju pārliecību un harmoniju. 

Lai ilustrētu subjektīvo un objektīvo realitāti, lūk, pavisam vienkārši piemērs: iet pa ielu divi jauni puiši, divi klasesbiedri. Pretī nāk divas meitenes, kaut ko viena otrai pasaka un sāk smieties. Pirmais puisis domā:,, Super, es esmu iepaticies šīm jaukajām meitenēm, jāmēģina iepazīties.” Otrs puisis domā: ,,Atkal par mani smejas. Viņas uzreiz ievēroja, ka esmu maza auguma.” Patiesībā meitenes smējās par atgadījumu iepriekšējā vakara ballītē. Interesanti jau ir tas, ka abi puiši meiteņu smieklus uztver personīgi, attiecinot uz sevi. Tomēr arī šajā gadījumā tie tiek uztverti duāli - viens puisis uztver situāciju kā labvēlīgu, otrs kā nelabvēlīgu.

Mana pieredze rāda, ka nozīme ir tam, kāda subjektīvā iekšējā karte cilvēkam ir izveidojusies, un atbilstoši šai kartei cilvēks uztver apkārt notiekošo. Kāda ir šī karte, tādā pasaulē cilvēks arī dzīvo. Tas ir līdzīgi kā reālajā ģeogrāfijā – vienam ir smalka karte ar visiem māju numuriem, citam atzīmētas tikai lielākās ielas un mazo ieliņu mudžeklī orientēties grūti, bet vēl kāds, iespējams, vispār ir sajaucis kartes un ar Rīgas karti staigā pa Liepāju, dusmojoties, ka neko nevar atrast...

Tā arī šajā gadījumā – viens klasesbiedrs uzskata, ka dzīve ir interesanta un piedzīvojumu pilna, otrs neredz dzīvei jēgu un nemitīgi pārdzīvo, ka ir maza auguma. 

Vēl ir svarīgi, ka subjektīvo uztveri ir ļoti grūti izmainīt. Pat ja puisis saprot, ka augumam dzīvē nav lielas nozīmes, viņš nevar vienā dienā sākt domāt, ka ar viņu viss ir kārtībā. Sanāk, ka cilvēka prātā ir spēki, kas darbojas pretēji cilvēka gribai. Daļa cilvēka prāta uzbrūk pašam cilvēkam un cenšas viņu sagraut.

Lai skaidrotu iepriekš aprakstīto situāciju, pieņemu, ka cilvēka prātā strādā radošie un destruktīvie spēki. Šeit aprakstītā radošo un destruktīvo spēku mijiedarbība būs manis interpretēta, subjektīva. Psihoanalītiskajā literatūrā radošais un destruktīvais ir aprakstīts kā dzīves dziņa un nāves dziņa. Kristīgajā pasaulē runā par Dievu un Velnu. Domāju, ka mūsu prātā vienmēr darbojas radošie un destruktīvie spēki. Radošie spēki veicina mūsu auglību. Nodrošina to, ka dzīvojam pēc iespējas piepildītu, pilnvērtīgu cilvēka dzīvi. Destruktīvie spēki cenšas mūs padarīt neauglīgus, atņemt pilnvērtīgas dzīvošanas sajūtu. Svarīgs ir fakts, ka lielākā daļa mūsu prāta ir neapzināta. Mēs paši varam nezināt, kādi spēki ir mūsos. Ļoti bieži, atnākot pie psihoterapeita, cilvēks ir pārbijies par to, kas ir sācis notikt viņa prātā. Viss dzīvē ir kārtībā, bet pēkšņi iestājas ilgstošs slikts garastāvoklis. Vai arī pēkšņi sāk sāpēt sirds, bet kardiologs pasaka, ka ar sirdi viss kārtībā, jāārstē nervi. Ieskatoties savā prātā, cilvēks konstatē, ka jau ilgstoši ir dzīvojis, pats darot sev pāri.

Piemēram, sieviete ļoti rūpējas par savu dēlu, cenšoties viņu pasargāt no visām nelaimēm. Viņa skrien ar spilvenu jau tad, kad dēls vēl nav sācis krist. Pati sieviete domā, ka ir centīga, laba māte. Galvenais ir pasargāt dēlu no skarbās dzīves. Sieviete cenšas darīt labu, taču skatoties no malas, viņa atrodas destruktīvu spēku varā. Savā dziļākajā būtībā sieviete netic, ka dēls var izaugt stiprs. Viņa neļauj dēlam trenēties kļūt stipram. Sievietes zemapziņā ir dzērājs tēvs, kurš pametis ģimeni. Ir nemitīgas bailes, ka dēls būs tāds kā tēvs. Sieviete arī baidās palikt viena. Ja dēls izaugs stiprs, aizies savā dzīvē, sieviete jutīsies vientuļa. Ja dēls izaugs vājš, piemēram, alkohola atkarīgs, māte varēs par viņu rūpēties līdz mūža galam. Destruktīvie spēki izmanto mātes mīlestību un rada divus atkarīgus cilvēkus. Vai tur var kaut ko mainīt? Var, ja sieviete atpazīs destruktīvos spēkus un sāks atbalstīt radošos spēkus. Viņa varētu ļaut dēlam iet trenēties riteņbraukšanā, ko dēls ir vēlējies. Iepriekš viņa baidījās, ka dēls gūs traumas. Arī pati sev viņa var atrast kādu interesantu nodarbi, piemēram, atsākt dejot, ko viņa agrāk ar prieku darīja.

Piemērā viss liekas viegli un vienkārši. Taču reālā dzīvē ir ļoti grūti un sāpīgi atzīt destruktivitāti sevī. Cilvēki visiem spēkiem cenšas neredzēt, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā. Var būt neizturami sāpīgi atzīt, ka ar pašu kaut kas nav kārtībā. Ielūkoties savas dvēseles un apziņas dzīlēs patiesībā ir liels varoņdarbs, un cīņa ar „iekšējo pūķi” nav mazāk varonīga kā leģendās aprakstītā cīņa ar īstajiem pūķiem, Saules aprijējiem. Šajā ziņā ir interesanta prakse valdorfpedagoģijā – katru gadu tiek svinēta Sv. Mihaila diena, kurā tiek uzvests teatralizēts uzvedums – atainots, kā Sv. Mihails pieveic pūķi. Uzvedumā piedalās pilnīgi visi skolēni, katrai klasei, katram bērnam tiek iedalīta vecumam un raksturam atbilstoša loma – piemēram, pūķa galva parasti ir kāds delveris, kurš nu pilnā mērā var izpausties, sublimēt savu agresiju. Taču galvenais – pirms tam notiek daudzas nodarbības un pārrunas, un viena no tēmām – kas ir tas pūķis, kas mums pašiem traucē? Mūsu iekšējais pūķis, kas aizsedz mūsu Sauli? Bērni kopā ar skolotāju to pārrunā, uzzīmē, piemēram, kavētāji zīmē Miega pūķi, vēl kādam tas ir Slinkuma pūķis. Tas ir labs veids, kā ar alegorijām un arhetipu palīdzību jau no bērnības mācīt ieskatīties sevī un nošķirt radošos spēkus no destruktīvajiem.

„Labais” un „sliktais” egoisms.

No pašapziņas līdz lepnībai – viens solis.

Signāli – kaut kas nav kārtībā!

Bērns piedzimst absolūti egoistisks. Viņš izjūt sevi kā pasaules centru. Pieaugot, viņš saprot, ka arī citi cilvēki ir svarīgi. Taču dziļi sevī katrs jūtas īpašs, neatkārtojams. Tādi mēs arī esam, taču svarīgi nošķirt, kur beidzas apzināta sava kā domājošas, elpojošas, dievišķas būtnes unikalitātes apziņa un kur sākas lepnība, iedomība.

Šī iedomātā visvarenība, egoisms, lepnība jebkurā brīdī var mēģināt pārņemt mūs savā varā. Katrs var sākt domāt, ka tieši viņš domā pareizi, citi nepareizi. Psihoterapeits var sākt domāt, ka tieši viņa pārstāvētais psihoterapijas virziens ir vislabākais. Ja viņš tā ir sācis domāt, tad jau ir nokļuvis savas iedomības varā. Iespējams ir sācis uzbrukt citiem kolēģiem. Un no sirds tic, ka cīnās par klientu interesēm. Ik pa brīdim ir nepieciešams paskatīties uz sevi no malas. Ja tas piemirstas pašam, ārējie apstākļi par to atgādinās: cilvēks pēkšņi jūt, ka apkārtējie no viņa izvairās, palielinās konfliktu skaits, bērni nevēlas sarunāties, ilgstoši ir slikta oma vai pašsajūta, sāk pārņemt domas par to, cik dzīve ir nejēdzīga un grūta, un pie tā, protams, vainīgi visi pārējie. Reizēm der ieklausīties citu cilvēku, īpaši tuvu draugu teiktajā. Reizēm skarbāks vārds noder labāk nekā tukši skaisti vārdi. Arī augonis šad tad jāpārdur – jā, nepatīkami, bet uz īsu brīdi, taču pēc tam veselība uzlabojas! 

„Esmu pareizais, citi – nepareizie”- tā katram pašam bieži vien liekas. Varbūt var par sevi pajokoties un pasmieties. Kādēļ mana partija ir labāka par citām partijām? Kādēļ mana ticība ir labāka par cita cilvēka ticību? Visdrīzāk jau ir daudz labu partiju un daudz dažādu labu ticību. Ja kļūstam pārāk ieciklējušies uz sevi un fanātiski, tad sākam karot ar pasauli. Savukārt, ja necīnāmies par savām idejām, tad citi mūs apspiež. Lūk, atkal jautājums par līdzsvaru!

Nākamais solis, kad aptverts – kaut kas nav īsti kārtībā mūsos pašos, būtu izvērtēt, ko darām nepareizi. Neko nepalīdzēs pasaules, citu cilvēku vai Dieva vainošana. Tikai apturot destruktīvos spēkus sevī, mēs varēsim iekārtot savu dzīvi labāku.

Arī destruktīvie spēki ir vajadzīgi.

Mīlestība nav viennozīmīga – tā var celt un var ārdīt. Mīlestība uz sevi.

Spēki nav slikti vai labi.

Jautājums – kādēļ gan vispār tādi destruktīvie spēki pastāv? Arī tiem ir sava nozīme, tie ir kā dzinējs, kas liek kustēties uz priekšu. Visas dzīvās radības piedzimst un nomirst. Ābols nokrīt un sapūst, dodot mēslojumu nākamajai ābolu ražai. Starp radošo un destruktīvo notiek nemitīga mijiedarbība. Nāves bailes dod spēku par sevi cīnīties. Trauksme liek meklēt problēmas risinājumu. Taču pārmērīgas nāves bailes vai trauksme var padarīt cilvēku darba nespējīgu. Atkal nonākam pie tā paša – itin visam jābūt līdzsvarā, visiem zobratiņiem jākustas saskaņoti, lai sarežģītais mehānisms darbotos bez aizķeres!

Sevis mīlestība dod cilvēkam drosmi paļauties uz sevi. Pārmērīga sevis mīlestība noved pie nerēķināšanās ar citiem. Nepietiekama sevis mīlestība padara cilvēku vāju. Te mēs pieskaramies atkal pie vienas interesantas tēmas  - mīlestības. Sanāk, ka mīlestība, sevis mīlestība, var būt gan radoša gan destruktīva. Tādēļ ļoti svarīgi ik pa brīdim veikt savas dzīves inventarizāciju, lai saprastu, kur īsti atrodamies – radošo vai destruktīvo spēku varā. 

Interesanti, kā tad cilvēks var izmērīt, vai viņš mīl sevi par maz vai par daudz, vai tas ir radoši vai destruktīvi? Vai paļauties uz savām iekšējām sajūtām, vai uzticēties draugiem vai autoritātēm? Kādā veidā precīzi izmērīt to, kas notiek cilvēka iekšējā pasaulē? Domāju, ka cilvēka iekšējā pasaule nav ne precīzi izmērāma, ne precīzi aprakstāma. Tā ir vienmēr mainīga un pārsteigumu pilna. Zinot, ka iekšējā pasaule ir subjektīva, mēs varam sākt sevi novērot – it kā izkāpjot no šī brīža vienīgajām, unikālajām sajūtām. Mēs varam vērot arī apkārt notiekošo un citu cilvēku reakcijas uz mūsu teikto. Tādā veidā mēs paši varam pieskatīt sevi un citu domas par mums var būt noderīgas. Mēs varam analizēt un no dažādiem skata punktiem apskatīt gan savas izjūtas, gan citu viedokļus par sevi. Jo atvērtāk mēs varam komunicēt ar ārējo pasauli, jo vairāk refleksiju par sevi mēs varam iegūt. Ir labi, ja varam paskatīties uz sevi ar humoru un paškritiku. 

Paši par sevi destruktīvais un radošais spēks nav ne slikti, ne labi. Vai elektrība ir slikta vai laba? Vai kodolenerģija ir slikta vai laba? Tā spēj izdzēst miljoniem dzīvību, bet, pareizi izmantota, miljoniem cilvēku spēj dot gaismu un siltumu. Svarīgi, kādā mērā un cik pareizi mēs sev Dieva vai likteņa doto spēku izmantojam.

Viens no trauksmes signāliem – pārspīlējumi. No viena grāvja otrā.

Viltus varenība.

Vai cilvēks var būt nepārtraukti laimīgs?

Sajūtu spektrs.

Viens no samērā drošiem rādītājiem, ka mūsu pašapziņas krēsls pamazām pārtop par lepnības troni, ir tieksme uz jebkāda veida pārspīlējumiem. Cilvēka prātam jau vispār ir tendence pārspīlēt. Šajā ziņā jācenšas sevi pieskatīt. Jāatceras, ka katrs pārspīlējums visdrīzāk nav taisnība. Ja domājam, ka esam vislabākie - diez vai tā būs taisnība. Ja domājam, ka esam vissliktākie - tā arī nebūs taisnība. Ja cilvēks nepārtraukti jūtas nomākts un uzskata sevi par kaut kādā ziņā nepilnvērtīgu vai sliktāku nekā citi, tas var liecināt, ka viņš cieš no bailēm, nemiera, pat depresijas, un tad jau ir nepieciešama nopietna palīdzība. Parasti cilvēki, kas cieš no bailēm vai depresijas uzskata, ka viņi ir sliktāki kā citi. ,,Citi nav tik kautrīgi. Citi labāk tiek galā ar sevi. Citi necieš no veģetatīvās distonijas, no trauksmes sajūtas, bet es jau gadiem ar to mokos. Es nekad neko nevaru izdarīt, kā nākas,” – šādi pārspīlējumi ir ļoti izplatīti. 

Un pretī, protams, ir otrs grāvis – viltus varenība, kas tiek kultivēta arī sabiedriskajā telpā. ,,Esmu sācis skriet un tagad esmu laimīgs.” ,,Es esmu kļuvis par miljonāru. Tas ir viegli. Visi citi to arī var, ja nav slinki.”

Tas skan tā, it kā kāda darbība vai varena doma varētu pasargāt cilvēku no ciešanām un nodrošināt absolūto laimi. Realitātē nav iespējams būt visu laiku laimīgam. Bulgakova „Meistarā un Margaritā” Volands Margaritai saka – iedomājies, cik šausmīga būtu pasaule bez nevienas ēnas! 

Ciešanas ir viena no mūsu dzīves neatņemamām sastāvdaļām. Ir svarīgi pavairot laimi un cīnīties pret ciešanām, taču to nevar darīt, vienkārši noliedzot realitāti. Pilnvērtīgā cilvēka dzīvē ir visas krāsas - prieks, bēdas, kauns, interese, dusmas, mīlestība, bailes, sēras, aizrautība un daudzas citas izjūtas, kas dara mūs bagātus un dzīvus. Jo vairāk krāsu ir varavīksnē, jo tā ir skaistāka. Svarīgi, lai cilvēka emocijas mainītos. Piemēram, izsērojis attiecību zaudējumu, cilvēks var priecāties un veidot jaunas attiecības. Ja cilvēks iestrēgst sērās, viņš var nonākt uz visu dzīvi depresijā -  tādā kā mūžīgi sasalušā skumīgā stāvoklī. Ja cilvēks ir nemitīgi priecīgs, viņš kļūst neadekvāts un nespēj saprast citu cilvēku sāpes. Situācijās ar pārspīlējumiem arī der skatīties uz sevi no malas no dažādiem skatu punktiem. Ja esam iestrēguši dusmās, bailēs, skumjās vai neadekvātā priekā, jāsāk izvērtēt, kas ar mums īsti notiek un jāmeklē ceļš uz stāvokli, kurā varam baudīt visas dzīves varavīksnes spektra krāsas. 

Kādas domas mēs domājam, kādus tēlus zīmējam savā prātā, tādu realitāti arī radām. Un ir labi radīt atvērtām acīm, pašam savu rīcību skaidri apzinoties; apzinoties zīmējot savas dzīves ainas, krāsas, sižetus.

Kas cilvēku lemj mūžīgām  ciešanām, un vai tiešām tā ir?

Katrs spēj mainīt savu dzīvi.

Apzināta dzīves un subjektīvās kartes veidošana.

Pasaulē notiek nemitīga diskusija par to, kā notiek procesi cilvēka prātā. Neviens līdz šim nav spējis precīzi noskaidrot, kas īsti ir domāšana. 

Kā cilvēka prātā notiekošos procesus ietekmē gēni, audzināšana vai ārējie apstākļi? Un cik daudz cilvēks pats var ietekmēt savas dzīves norisi un arī procesu norisi savā prātā? Cik lielā mērā ir jāpieņem sevi tādus, kādi esam, un cik jācenšas sevi mainīt? Domāju, ka nepastāv viena pareizā atbilde uz šiem jautājumiem. Piemēram. Kāda 35 gadus jauna sieviete atmetusi cerības satikt savu vīrieti. Visas iepriekšējās attiecības līdz šim ir bijušas neveiksmīgas. Sieviete domā, ka Dievs ir lēmis viņai palikt vienai. Sieviete aizvien vairāk noslēdzas no vīriešu sabiedrības, nododas darbam un hobijiem. Kāds varētu teikt- jā, tā lēmis Liktenis vai Dievs. Kāds cits varētu teikt- šai sievietei Dievs dod daudz iespēju mācīties komunicēt, veidot attiecības, pārvarēt savas bailes un mazvērtības sajūtas. Bet ja nu sieviete pati no tā cieš? Vai tas ir labi?  Vai Dievs  lēmis mums mūžīgi ciest vai tomēr būt laimīgiem? 

Mana pieredze rāda, ka sievietes šādā situācijā spēj mainīt savu dzīvi, spēj izveidot attiecības. Daļai sieviešu ar attiecību problēmām psihoterapija palīdz. Citas sievietes uzsāk psihoterapiju un pārtrauc to, nesasniegušas rezultātu. Kas te ir pie vainas? Pašas nav centušās pietiekoši? Psihoterapeits nav bijis pietiekoši kvalificēts? Vai Dievs lēmis, ka jāpaliek vienai? 

Saistībā ar iepriekš minēto piemēru prātā nāk jautājums- kas tad īsti nosaka to, vai sieviete satiks savu vīrieti vai nē? Vai tie ir ārēji apstākļi- labu vīriešu daudzums populācijā nav pietiekams? Vai arī noteicoša ir sievietes zemapziņas programma palikt vienai?  Interesanti ir tas, ka sievietes, kuras prot veidot attiecības, spēj izveidot jaunas attiecības un neizjūt vīriešu deficītu Latvijā. Viņas arī saredz daudz labu vīriešu sev apkārt. Citas sievietes it kā dzīvo citā Latvijā, kurā ,,nav normālu vīriešu”. Varbūt tomēr sievietes dzīvo ģeogrāfiski vienā Latvijā, bet subjektīvās iekšējās kartes ir ļoti atšķirīgas? Vēl nozīmīgs ir fakts, ka sieviete ar ,,sliktu” iekšējo karti ar nekļūdīgu precizitāti atradīs ,,sliktu” vīriešu kompāniju. Ja sievietes tēvs ir agri pametis ģimeni, tad ar lielu varbūtību arī viņas vīrs pametīs ģimeni pēc bērna piedzimšanas, ja vien sieviete nebūs pamainījusi savu iekšējo karti. Varētu teikt, ka šīs sievietes zemapziņa atpazīst no simts vīriešiem ,,pazīstamo”- līdzīgu savam tēvam. Un pazīstamākais zemapziņai vienmēr ir labāks par nepazīstamo. Visiem taču labi pazīstams vecais teiciens – „labāk zināms ļaunums nekā nezināms labums”. Destruktīvā programma cenšas sevi pavairot.

Mēs stereotipiski pieņemam domu, ka visi cilvēku mērķi ir tendēti uz kaut ko labu, uz sasniegumiem, izaugsmi. Taču tā nebūt nav, vismaz neapzinātā līmenī. Savus noteikumus diktē vide, neatvērts prāts, apkārtējie cilvēki, bērnības iespaidi un traumas. Cilvēki dzīvo nabadzībā, gan materiālā, gan garīgā, dzīvo visu dzīvi, un viņiem šķiet, ka tā arī jābūt. Cilvēks reproducē to, ko redz, tā ir kā nebeidzama kamola tīšana. Cilvēks tic, ka ir neveiksminieks un turpina tāds būt. Viņš nevis rada pats sev iespējas strādāt, ko vēlētos, bet meklē, kur, pie kā, kā labā strādāt. Viņš tic, ka atrast darbu ir grūti, un tā patiešām viņa realitātē arī ir. Viņš domā, ka visas sievietes ir neuzticīgas materiālistes, un tieši tādas sastop. Viņa draugu pulks ir tieši tāds pats – visiem patīk sūkstīties par grūto dzīvi un vainot sūro likteni un valdību; patīk lasīt šausmīgus ziņu virsrakstus, lai atkal ir iemesls gausties, ka pasaule ir briesmīga. Vārdu sakot – pasaule ir bēdu leja, dzīvei nav jēgas, domas kļūst arvien melnākas. 

Jā, var teikt – no šādas dzīves patiešām maz prieka. Destruktīvie spēki, ja gribat – cilvēka iekšējie dēmoni ir ņēmuši virsroku. Vai cilvēkam tas būtu lemts? Vai viņš nav tiesīgs mēģināt mainīt dzīvi, padarīt to labāku, cik paša spēkiem iespējams? Turklāt te vietā ir piezīmēt, ka laime katram ir sava. 

No sava darba pieredzes varu teikt, ka cilvēks jūtas labāk tad, kad viņš pēc iespējas vairāk var ietekmēt savu dzīvi un pārvaldīt savu prātu. Protams, gēniem ir nozīme, ārējiem apstākļiem ir nozīme, audzināšanai ir nozīme. Taču cilvēka prāts spēj uzņemt kaut ko jaunu, attīstīties, salauzt gēnu un audzināšanas ietekmi. Piemēram. Kāds vīrietis alkoholiķis, kura tēvs nodzēries un izdarījis pašnāvību, māte turpina dzert, sācis apmeklēt draudzi, nokristījies un pārstājis dzert. Pēc laika šis vīrietis izveidojis ģimeni un kļuvis par labu tēvu diviem dēliem. Tātad šis vīrietis ir spējis salauzt gēnu ietekmi un audzināšanas ietekmi. Viņš ir spējis ņemt labo no apkārtējiem cilvēkiem un spējis labo pavairot, izvēloties savu, atšķirīgu un labāku ceļu.

Parasti ir tā – jo vairāk cilvēks ar sevi strādā, lai izmainītos, jo lielāki ir rezultāti. Ceļi, kā cilvēki var sevi attīstīt var būt ļoti atšķirīgi. Manā skatījumā izmaiņas var notikt tad, ja cilvēks vēlas kļūt citādāks. Tad viņš atrod skolotāju, psihoterapeitu, draudzi – kādu vai kādus cilvēkus, kas var palīdzēt kļūt stiprākam.

Abpusējie spoguļi. Cilvēks un pasaule.

Radošie un neauglīgie konflikti.

Mainot sevi, mainās pasaule, un otrādi.

Ārējā pasaule ir mūsu spogulis, un otrādi. Kā mēs jūtamies, kā sevi pasniedzam, tā uztveram pasauli. Ir tāda līdzība par spoguļiem pilnu istabu, kurā ieskrien suns, kurš atņirdzis zobus un rūc. Ko viņš redz pretī? Simtiem suņu ar atņirgtiem zobiem, kas nikni uz viņu skatās. Un tad viņš nomierinās, pasmaida savu suņa smaidu un draudzīgi paluncina asti – un pretī viņam ir simtiem draudzīgi noskaņotu suņu!

Nereti, piemēram, dzirdam stāstus par to, cik „visi” medicīnas darbinieki vai policisti ir slikti, korumpēti, neiejūtīgi utt. (Lūk, atkal pārspīlējums – parasti cilvēki, kas sūkstās, mēdz teikt – VISI policisti, VISI ārsti, nevis – man vienreiz notika nepatīkams notikums). Un ir cilvēki, kas izbrīnā rausta plecus – kur tad ir tie sliktie ārsti, sliktie policisti? Es esmu sastapis tikai atsaucīgus un jaukus darbiniekus, labi, varbūt kādi pāris, kā jau visās sfērās, nebija uzdevumu augstumos, bet tas ir normāli, lielākā daļa ir brīnišķīgi ļaudis! 

Tas apliecina, ka pat neapzinātā līmenī pretī saņemam tieši tādu attieksmi, ar kādu ejam pie citiem. Pārdevēja nesveicina? Pasveicini pirmais, pasaki kādu komplimentu, un viņa atplauks, patiešām atplauks, nevis noskaldīs dežūrfrāzi – „bdien, maisiņš vaig?”  Ir tāds teiciens – cilvēka dzīve nav tik īsa, lai nepietiktu laika būt laipniem, turklāt pieklājība un laipnība neko nemaksā. Tā nemanot, pamazām vien, mēs veidojam sev apkārt jaunu realitāti, un līdz ar to tiek pārzīmēta arī mūsu iekšējā, subjektīvā karte.

Arī strīdi var būt radoši un var būt destruktīvi. Tukša bļaustīšanās un apvainošana, vecu grēku vilkšana gaismā jau piecdesmito reizi noved pie dusmām, noguruma, aizkaitinājuma, un rada stuporu – strupceļu. Tas ir neauglīgs, iznīcinošs strīds. Savukārt radošs strīds, kaismīga, argumentēta viedokļu apmaiņa, ja tā var teikt, „uzrušina garīgo augsni” un ļauj kaut kam labam izdīgt. 

Ar visu šo es gribēju ilustrēt, ka, pirmkārt, mūsu iekšējā pasaule nepārtraukti mijiedarbojas ar ārējo, otrkārt – cik ļoti mēs ļaujam ārējiem destruktīvajiem spēkiem mūs ietekmēt, un kā mēs ar savu destruktīvo attieksmi ietekmējam pārējo pasauli un cilvēkus. 

Mainot sevi, mainās ārējā pasaule, kas savukārt ietekmē mūsu pašu labsajūtu.

Tātad mēs varam kļūt stiprāki. Taču mums ir arī jāpieņem reālās dzīves ierobežojumi. Vairums no mums nespēs kļūt par prezidentiem vai miljonāriem. Un vienīgais, ko mēs noteikti varam zināt ir tas, ka kādā brīdī nomirsim. Kā lai pieņem nāvi kā normālu dzīves nobeigumu? Ja mēs spējam pieņemt nāvi, tad mēs spēsim pieņemt arī dzīvi un piedalīties tajā. Lai varētu pieņemt nāvi, ir nepieciešams izturēt nāves bailes. Nāves bailes var ļoti biedēt un turēt cilvēku nemitīgā spriedzē. Nāves bailes var likt meklēt mierinājumu ārpus sevis. Cilvēks var meklēt mierinājumu attiecībās, kurās otrs nekad nepametīs. Cilvēks var pārāk paļauties uz Dievu un it nemaz neuzņemties atbildību pats. Cits ceļš ir iemācīties izturēt nāves bailes un pieņemt to, ka dzīve ir neparedzama un mēs paši – mirstīgi. 

Mēs varam būt labi savās acīs arī tad, ja neesam perfekti un nespējam visu kontrolēt.  Jo galvenais ir darīt tik, cik mūsu spēkos, lai dzīve uz šīs zemes būtu maksimāli piepildīta. Ja esat raduši savus tēlus apziņā zīmēt pelēkus, melnbaltus, šaubu un baiļu krāsā, tad, iespējams, tieši tagad pienācis laiks ņemt rokās arī citu krāsu „zīmuļus” un mainīt savu zīmēšanas stilu, lietojot vairāk prieka, mīlestības, pašapziņas un brīvības krāsu.