Pēdējā laikā cilvēki bieži jautā – vai var uzticēties psihoterapeitam? Kā zināt, vai speciālists ir labs? Vai ir garantija, ka psihoterapeits nenodarīs pāri?

Vēlos palīdzēt saprast, kā orientēties un pēc kādiem kritērijiem vadīties šajā diezgan netveramajā sfērā. Cieši ceru, ka neliels izskaidrojums noderēs arī plašākai publikai.

Psihoterapeiti ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie, un psihoterapeitu vidū notiek līdzīgi procesi kā sabiedrībā kopumā. Psihoterapeiti nav ne labāki, ne sliktāki. Mūsu profesija Latvijā ir ļoti jauna, mēs mācāmies, attīstāmies, meklējam ceļu, kā vislabāk palīdzēt cilvēkiem. Protams, ne viss iet gludi, mēdz būt arī problēmas, kurām var būt visādi iemesli, kaut vai tas, ka mēdzam mācīties dažādās valtīs, kurās dzīves apstākļi un uzskatu sistēmas atsķiras no Latvijas, tāpēc katrs tās pielāgo vietējai situācijai; strādājam ar atsķirīgām metodēm.Tādēļ arī starp psihoterapeitiem mēdz būt nesaskaņas. Domas dalās, kādai jābūt psihoterapijai, notiek  sarunas, apspriedes, diskusijas, tādā veidā arvien uzlabojot un „izlīdzinot” situāciju. Šobrīd divas lielākās psihoterapeitu asociācijas – LĀPA un LPA – sadarbojas aizvien produktīvāk. Tas ļoti priecē. Atsevišķa tēma gan ir par to, ka ļoti vajadzētu lielāku valsts atbalstu, jo šī nozare netiek atbalstīta gandrīz nekādi.

Atgriežoties pie tēmas par cilvēka dabu – tā ir ļoti dažāda. Ir gadījumi, kad policists šauj uz savu kolēģi policistu, tiesneši tiek pieķerti, izdarot noziegumus. Tāpat arī psihoterapijas vēsturē ir aprakstīti daudzi gadījumi par pacientu seksuālu un emocionālu izmantošanu, dažādiem ētiskiem pārkāpumiem. Latvijā, par laimi, šāda pieredze ir neliela, taču arī šeit Ētikas komisijai diemžēl ir bijis jāpastrādā.

Kā klients var tikt aizsargāts?

Psihoterapeitiem ir ļoti svarīgi apvienoties biedrībās, kur obligāta prasība ir nemitīgi mācīties , iet supervīzijās. Kolēģi viens otru atbalsta, iedrošina, brīdina, ja kāds, pats to neredzot, tuvojas kādam robežu pārkāpumam. Ētikas komisijas izskata klientu sūdzības vai kolēģu pārkāpumus, nospraužot skaidras un stingras robežas, kuras nedrīkst pārkāpt. Šī profesija ir ļoti riskanta, un ir viegli, pašam nemanot, pārkāpt robežas, kurās jau tiek kaitēts klientu vai sabiedrības interesēm. Piemēram, psihoterapeits var kļūt pārāk iedomīgs, sākt kaut ko par daudz uzspiest klientiem. Var saindēties ar lepnību un domāt, ka ir gudrāks par kolēģiem un pat sabiedrību kopumā – tā ir ļoti bīstama lieta. Šādā gadījumā profesionālās asociācijas kolēģi palīdz atgriezties realitātē.

Vadlīnijas, kā izvēlēties psihoterapeitu

1.Ārējie acīmredzamie kritēriji.

A. Speciālistam ir profesionālās asociācijas izdots sertifikāts, kas garantē speciālista kvalifikāciju.

Ja speciālists kaitē klientiem, rupji pārkāpj ētikas un morāles normas, sertifikāts tiek anulēts. Iet pie cilvēka bez sertifikāta nozīmē pakļaut sevi lielām briesmām.

B. Psihoterapeits ir labi integrējies sociālajā vidē. Pozitīvas attiecības ar kolēģiem, sabiedrību liecina par speciālista spēju sadarboties, adaptēties, būt radošam.

Ja psihoterapeits nemitīgi konfliktē ar kolēģiem, ja viņam ir nemitīgi konflikti ar kādām sabiedrības daļām, tas liecina par viņa nespēju sadarboties un ļoti lielu iekšējo nestabilitāti. Arī klientu viņš visdrīzāk sanaidos ar apkārtējiem cilvēkiem. Šādam psihoterapeitam būtu vispirms jāiziet sava personīgā terapija.

2. Iekšējie, sajūtamie, taču grūtāk interpretējamie kritēriji (izvērtējot šos faktorus, jāņem vērā, ka varam kļūdīties savas subjektīvās uztveres dēļ).

A. Izteikumi vai raksti publiskajā telpā.

Cilvēku emocionālā reakcija atspoguļo speciālista iekšējo pasauli.

Ja, lasot rakstus, cilvēki jūtas uzmundrināti, iedrošināti, radošāki, izdara jaunus atklājumus, atrod jaunas attīstības iespējas, kļūst brīvāki, tie ir labi rādītāji.

Ja cilvēki jūtas aizvainoti, aizskarti, pazemoti, nosodīti, iespējams, ka terapeitam ir vajadzība dominēt, būt gudrākam, nodarīt sāpes. Tad viņš neļaus klientam attīstīties.

Te ir svarīgas, ne tikai atsevišķa cilvēka jūtas, bet arī visas sabiedrības reakcijas kopumā.

Ja sabiedrība kopumā kļūst draudzīgāka, optimistiskāka – tas ir labs rādītājs.

Ja pēc publikācijām pieaug savstarpējs naids starp atsevišķām sabiedrības daļām, tas var liecināt par speciālista iekšējiem konfliktiem, kurus viņš izgāž pār apkārtējiem. Ja daļa cilvēku sāk dievināt rakstītāju, cita daļa sāk ienīst un tiek provocēts karš, tas liecina par dziļiem personības traucējumiem.

Kvalificēts speciālists domā un lielā mērā spēj paredzēt, kā jutīsies lasītāji. Viņš rūpīgi pārdomā katru vārdu, lai netraumētu cilvēkus. Par seksualitāti jārunā korekti, pieklājīgi, nebaidoties izteikties, bet arī neuzbāžoties. Par vardarbību jārunā skaidri, nepārprotami to nosodot, piedāvājot draudzīgus situācijas risinājumus.

Ja speciālistam ir vienalga, kā jūtas lasītājs,  vienalga, ka kāds tiek sāpināts un jūtas pazemots, tas nozīmē, ka viņš reāli domā tikai par sevi un nav spējīgs domāt par otru. Tāds cilvēks nekādā gadījumā nedrīkst strādāt par psihoterapeitu.

Ja cilvēks runā par seksualitāti tā, ka viens no dzimumiem jūtas pazemots, izsmiets, viņam pašam ar seksualitāti ir milzīgas problēmas.

Par vardarbību nekādā gadījumā nedrīkst runāt provocējoši! Tas viennozīmīgi iedrošina varmākas. Ja liela daļa cilvēku uztver rakstīto kā aicinājumu uz vardarbību, tad tā ir absolūti neprofesionāla darbība, jo varmāka tikai gaida pamudinājumu. Viņš nelasīs visu tekstu, pietiek ar vienu teikumu. Kompetents profesionālis nekad tā nerakstīs.

B. Kritika un vainas sajūta.

Labs psihoterapeits vienmēr ir gatavs mācīties no klientiem un kolēģiem. Viņš jūtas vainīgs un atbildīgs par pieļauto kļūdu, atzīst to un labo.

Viltus psihoterapeits domā, ka ir nekļūdīgāks par citiem. Uz kritiku vai atšķirīgu viedokli viņš var reaģēt uzbrūkot. Tā vietā, lai apdomātu, vai nav kļūdījies viņš interpretē, ka oponentam ir kāda psihiska problēma, mēģinot traumēt un tādā veidā salaužot otru.

Šāds nekritisks cilvēks var atklāti priecāties, ka ir daudzus sāpinājis ar saviem izteikumiem, absolūti nejūtot vainas sajūtu. Protams, ka tāds cilvēks var ļoti stipri traumēt citus, bet šādas īpašības nav savienojamas ar psihoterapeita profesiju.

Lai psihoterapija Latvijā attīstītos, ir ļoti svarīgi nemitīgi meklēt sapratni, novērst pārpratumus, diskutēt. Aicinu visus uz sadarbību!

Lai visiem labi iet!