Vizītkarte Raksti un video Atbildes uz jautājumiem Pieteikšanās Kolēģiem
Seksuālas vardarbības sekas.
( DELFI SIEVIETĒM 02.2006. )
Labdien! Es nezinu, varbūt man nemaz nespēsiet palīdzēt. Bet lieta tāda, ka pēdējā laikā pār mani līst problēmu krusa. Kaut gan īstenībā tas viss sācies daudz agrāk... Augu ģimenē, kurā ir vēl vecāks brālis un māsa, bet man, kā teikt, ir cits tētis, esmu negribēts - kļūdas bērns. Un, protams, viņš nedzīvoja ģimenē. Bet man, protams, mamma spieda pie viņa braukt ciemos, kaut gan es to vēlējos vismazāk. Un tad, var teikt, arī viss sākās...
 
Man bija aptuveni kādi 12 gadi, kad sāku tā biežāk braukāt pie tēva un palikt pa nakti (dzīvo viņš kopā ar savu mammu un tēti), protams, tas būtu lieki teikts, ka tajā laikā viņš bez pudeles dzīvot nespēja un tā kā liekas gultas mājās nebija, man nācās gulēt ar viņu vienā gultā, un vienā reizē, kad no viņa kārtējo reizi nesa pēc alkohola, naktī gandrīz izvaroja. Es biju panikā, cēlos augšā un virtuvē raudāju, raudāju... Mana mazā sirsniņa vienkārši vairs nezināja, kā pukstēt. Es gribēju mukt prom, bet nespēju, jo viņš mani nelaida un mājas man ir otrā pilsētas galā. Piecēlās arī opītis, un, redzēdams, cik stipri viņš mani ir sažņaudzis, ņēma un gāza pa seju, un tā ir atkārtojies vairākkārt.
 
Vienreiz tomēr paspēju izmukt un skrēju, kamēr elpa trūkst. Iesēdos autobusā un ar sliktu priekšnojautu gaidīju, kad autobuss piestās viņa pieturā un, protams, ka viņš tur stāvēja. Es sakņupu pie autubusa grīdas un lūdzos Dievu. Viņš iekāpa un prasīja šoferim, vai nav redzējis mazu meiteni, tā un tā, viņš saka, ka nav. Un tā nu es braucu mājās, lūkojoties saltajā vasaras logā un žēli raudāju, vēl arvien nesaprazdama, kas nupat noticis. Kopš tā laika es neesmu tur savu kāju spērusi, un par tiem notikumiem neesmu nevienam stāstījusi. Man vienkārši kauns... Bail, ka nesapratīs un neticēs. Bet ar to vien nepietika, viņš sāka zvanīt uz mājām un terorizēt mani, teica, ka tūlīt braukšot pie manis, un mēs gulēšot kopā, ka es tur neko nespēšot izdarīt... Es iekritu savā gultā un aiz histērijas raustījos, protams, ka mamma un māsa nesaprata, kaut gan man tik ļoti gribējās, lai mani kāds pažēlo.
 
Un tad es nosolījos, ka nekad nekļūšu iekārojama, man sākās depresija, es uzbarojos, bet tad man sākās kompleksi, jutos resna un tika izteiktas arī dažas aizskarošas replikas, un es sāku slimot ar bulīmiju. Sākumā viss bija kārtībā, es strauji sāku kristies svarā, bet nu jau iet trešais gads, vairs nespēju. Pareizi ēst es vairs, liekas, nepratīšu nekad, dienā vemju 3-4 reizes dienā, bet viss vairs nav tik labi, es ēdu visu. Bet nu man ir par traku, kaut arī vemju, nedēļas laikā esmu pieņēmusies svarā par 8 kg (no 53 uz 61), parādījies acīmredzams celulīts (uz augšstilbiem, vēdera, dibena), bieži sitas strauji sirds un, kad pārēdos, man sāk trūkt elpa. Varu norīt veselu torti, kilogramiem ceptus kartupeļus un tad vemt. Agrāk likās, ka izvemjoties pašai paliek vieglāk, jo līdz ar izvemto es izkorķēju arī visas savas problēmas, naidu. Bet tagad viss ir pārāk sarežģīti. Es vienkārši guļu aiz aiztaisītiem aizkariem, raudu un man kauns par sevi.
 
Skolā man arī ir lielas problēmas, jo uz stundām negribas iet, kauns pašai par sevi, jo es vienkārši sevi neieredzu, skolotājas vienmēr atrod kādu vainu, lai mani nomelnotu... Es pat nezinu, vai maz tagad beigšu skolu. Depresijā veselu pusgadu biju atkarīga no alkohola, varēju katru dienu dzert visu ko bez apstājas, kamēr nolūzu, un rīts turpinājās ar vienu un to pašu. Arī pīpēju jau no 12 gadu vecuma. Pa vasaru dzīvoju Liepājā, bet mācos Rīgā. Man paliks 19 gadi. Ir jau vēl virknēm problēmu, bet tas vienkārši vārdos nav izsakāms un pat šaubos, vai kāds šito pagaro vēstuli lasīs, bet es vairs nezinu, ko man iesākt. Un, lai ietu pie psihologa, nav tādu līdzekļu... Es varu vienīgi ar žēlu sirdi cerēt, ka man dos kāds padomu, kā tālāk rīkoties...
 
Atbilde.
 
Jūs esat cietusi no seksuālas vardarbības. Seksuāla vardarbība ir ļoti smaga vardarbības forma, tāpēc Jums ir radušās tik smagas ciešanas. Viss ir tik smagi arī tādēļ, ka esat palikusi viena savās ciešanās. Acīmredzot tuvinieki nav nosargājuši Jūs no vardarbības.
Jūs neesat vainīga pie tā, kas ar Jums ir noticis. Jūs neesat darījusi neko sliktu. Cilvēki, kas bijuši pakļauti vardarbībai un cilvēki, kam ir bulīmija, parasti jūt ļoti mokošas kauna izjūtas. Lai izrautos no šīm mokošajām kauna un vainas izjūtām, Jums ir jāvēršas pēc palīdzības pie citiem cilvēkiem. Jums ir jāmeklē cilvēkus, kuri spēs jums palīdzēt un dot atbalstu. Tādi cilvēki ir atrodami. Kauna un vainas izjūtas Jums traucēs uzticēties. Jums būtu jāmēģina šīs sajūtas pārvarēt. Cilvēki, kas spēs Jūs saprast, iespējams, ir atrodami starp tuviniekiem un draugiem. Domāju, ka noteikti varētu palīdzēt atbalsta grupa sievietēm, kas cietušas no vardarbības ģimenē. Tādas grupas organizē krīzes centrs ,,Skalbes”. Tur palīdzība ir bez maksas. Tur, iespējams, Jums tiks ieteiktas arī kādas citas palīdzības iespējas. Psihoterapiju mūsu valsts neatmaksā. Taču tā būtu nepieciešama.
No seksuālas vardarbības ģimenē ir cietušas daudzas sievietes. Tā atstāj ļoti dziļas sekas. Ir grūtības pieņemt savu sievišķību un seksualitāti. Cieš pašvērtējums. Ir grūtības veidot attiecības. Un par notikušo ir ļoti grūti runāt, jo seksualitāte ir īpaši personīga sfēra. Un īpaši personīgas lietas cilvēki parasti tur sevī. Līdz ar to ir jāiegulda liels darbs, lai varētu sadziedēt bērnībā cirstās brūces.
Mana pieredze ir, ka var palīdzēt sievietēm, kas ir cietušas no seksuālas vardarbības. Var palīdzēt mīloši cilvēki blakus. Var palīdzēt atbalsta grupas. Var palīdzēt psihoterapija. Ja bulīmija un depresija kļūst pārāk mokoša, var palīdzēt medikamenti.
Nedrīkst padoties. Ir jācīnās.
Ar cieņu, Dr. A. Veselovskis.

Tālr.: +371 29448680   |  Rīga, Maiznīcas 12-1 (skatīt karti)

Vizītkarte Raksti un video Atbildes uz jautājumiem Pieteikšanās Kolēģiem