Kad man bija aptuveni 12 gadi, mani seksuāli izmantoja draudzenes vecaistēvs, bāžot roku biksītēs, bija arī jautājumi no viņa puses, vai man patīk. Mans tēvs bija un ir despotisks cilvēks, pretī runāt nedrīkstēja, tāpēc arī šim cilvēkam nebiju spējīga pateikt ko pretī, pretoties. Daudz esmu lasījusi, interesējusies par tādiem gadījumiem, saprotu, ka tam ir bijušas ļoti negatīvas sekas manā dzīvē. Man ir ļoti labs, saprotošs vīrs, visu esmu varējusi pastāstīt par sevi, daudzas manu pašvērtējumu pazemojošas lietas, bet šo gadījumu no savas dzīves man nav bijusi drosme pastāstīt. Tagad man ir 31 gads un ir pienācis laiks, ka es būtu gatava parunāt par to. Vai Jūs varētu man ieteikt kādu speciālistu, kur griezties, nejūtot diskomfortu, nosodījumu, jo diemžēl esmu saskārusies arī šogad ar nievājošu attieksmi no (vēl pie tam bērnu) psihoterapeites puses.

 

 

 

                                   Atbilde.

 

      Varu ieteikt vērsties pie jebkura Latvijas Ārstu biedrības Psihoterapeitu asociācijā sertificēta psihoterapeita. Mājas lapas adrese ar sertificēto ārstu sarakstu www.arstipsihoterapeiti.lv.

      Nievājoša attieksme no psihoterapeita puses nav pieļaujama. Vienmēr ir jāpajautā, vai psihoterapeits ir sertificēts. Ja viņš ir sertificēts, piemēram, LĀB Psihoterapeitu asociācijā, var vērsties ar sūdzību šīs organizācijas ētikas komisijā vai pacientu aizsardzības organizācijās. Ja psihoterapeits nav sertificēts, tad viņa kvalifikācija ir apšaubāma. Diemžēl gadās situācijas, kad atnāk pacients un stāsta, ka gājis pie kāda ,,psihoterapeita”, kurš nemaz nav psihoterapeits, un ir saņēmis traumējošu vai neprofesionālu ,,palīdzību”.

      Vēl viens ļoti svarīgs aspekts, domājot par šo jautājumu. Pacienti, kas ir cietuši no seksuālas vardarbības, ļoti bieži dziļi savā būtībā jūtas nevērtīgi un noniecināmi. Tīri neapzināti viņi gaida nosodījumu, noniecinošu attieksmi no citiem. Tā rezultātā var rasties nopietni pārpratumi, kurus ir ļoti svarīgi izrunāt. Piemēram. Paciente runā par kādu sev ļoti svarīgu tēmu un kādā brīdī psihoterapeits pasaka:,, Šodien laiks ir beidzies, mēs varēsim turpināt nākošreiz.” Paciente var uztvert šādu teikumu kā pierādījumu tam, ka psihoterapeitam neinteresē viņas problēmas, ka psihoterapeits pārtrauc sesiju, jo nosoda pacienti. Šīs pacientes sajūtas ir ļoti svarīgi izrunāt, jo te ir iespējams izcelt no  zemapziņas sajūtu, ka viņa ir atstumjama, noniecināma, nevienam nevajadzīga. Pacientei rodas iespēja izjust bērnībā piedzīvotās pazemojošās sajūtas un saprast, kā šīs sajūtas ietekmē un sabojā dzīvi šobrīd. Ja šādas sajūtas izdodas izcelt no zemapziņas, tad tam ir ļoti liels ārstējošs efekts.

      Tātad, ejot psihoterapijā un izjūtot nievājošu attieksmi, būtu par to jārunā pirmkārt ar psihoterapeitu, lai labāk varētu saprast, kas īsti notiek- vai psihoterapeits to tā ir domājis, vai viņš nav bijis pietiekoši iejūtīgs, vai arī pagātnes pieredze iekrāso pacientes sajūtas. Ja terapeits ir bijis nevērīgs vai pieļāvis kļūdu, ļoti svarīgi, lai viņš to atzītu un šis jautājums tiktu izrunāts. Ja kāds izturas nievājoši pret pacientu, tad viņš ar cilvēkiem nevar un nedrīkst strādāt.

      No sava darba pieredzes varu teikt, ka pacienti, kas cietuši no seksuālas vardarbības ir ļoti jūtīgi, viņi izjūt ļoti dziļas kauna un vainas sajūtas. Psihoterapeita darbam ir jābūt ļoti smalkam un profesionālam. Dažkārt paciente jau pirmajā sesijā pastāsta par seksuālo vardarbību, taču pa īstam saskarties ar sāpīgajām jūtām un izrunāt tās izdodas tikai pēc trīs gadiem terapijā. Ir ļoti grūti sākt uzticēties.

      Aicinu cilvēkus, kas ir cietuši no seksuālas vardarbības, pārvarēt kauna un baiļu sajūtas un vērsties pēc palīdzības pie kompetentiem speciālistiem. Psihoterapija bieži ļoti būtiski var palīdzēt.

 

                                           Vēlot veiksmi, Dr. Andris Veselovskis.