(DELFI SIEVIETĒM 09.2005.)

Labdien! Varbūt mans jautājums ir pilnīgi muļķīgs un nevietā, bet man tā ir tik liela problēma, ka brīžiem nezinu, kā tālāk rīkoties! Es neciešu sava vīra draugus (šeit es vairāk domāju ne tik daudz pašus vīrus, bet gan viņu sievas)! Sākumā tā nebija, jo esmu komunikabla, vienkārša un draudzīga un ātri spēju ar cilvēkiem sadraudzēties. Kā arī nekad agrāk nav bijušas problēmas šādā jomā. Bet jo vairāk laiks gāja, jo palika arvien trakāk! Es zinu, ka vīram viņi ir diezgan nozīmīgi un viņš grib ar viņiem tikties (vīriešus saista kopīgas intereses). Kā arī vēlas, lai es piebiedrojos un esmu kopā ar viņu, kad notiek šie ģimenes draugu saieti (t.i. kopā ar sievām) ko, protams, arī novērtēju, bet es nespēju ar viņiem atrast kontaktu. Pēc kārtējās kopīgās satikšanās es jūtos iztukšota, nespēka un nemiera pārņemta, sliktā garastāvoklī, bieži pēc tam sastrīdos ar savu vīru, un ar šausmām gaidu nākošo reizi. Es nespēju viņu klātbūtnē atraisīties, brīvi paust savu viedokli, domas. Jo tad aiz muguras seko dažādas riebīgas aprunāšanas, tiek izteiktas dažādas nepatīkamas piezīmes un pamācības kā pareizi jādzīvo, kā arī nemitīgi tiek vērptas dažādas intrigas. Tā kā esmu ļoti jūtīga un atklāta, tad vienreiz sekoja piezīme, ka, varbūt turpmāk nevajadzētu būt tik atklātai. Bet mēs taču skaitāmies draudzenes! Kad kādu reizi netieku uz pasākumu, tad neviens nepainteresējas par īsto iemeslu, bet jau uzreiz veic secinājumus, ka esmu augstprātīga un nepieklājīga. Bieži nākas dzirdēt pārmetumus, ka neesmu par kaut ko painteresējusies vai ievērojusi ko jaunu viņu dzīvē (piem. par jaunu zelta ķēdīti), ka neizrādu interesi vai reti piezvanu. Bet patiesībā ir tieši otrādi - neskatoties uz to, ka man viņi nav nekādi favorīti, es tomēr interesējos, piezvanu, kā arī neesmu skopa uz komplimentu teikšanu, ja, protams, tā ir patiesība. Bet viņi man nepiezvanīs nekad, kā arī nekad nepaprasīs kā man iet un nekad nepateiks neko labu.  Patiesībā jau viņas aprunā arī citas (pēc principa – ja vienas nav, tad tā arī tiek “aplikta”).

Arī to es nespēju izturēt! Patiesībā jau es ar viņiem tiekos tikai vīra dēļ. Viņš to visu zina un saka, lai es netiekos ar viņiem, bet iekšēju jūtu, ka viņš to pārdzīvo un patiesībā jau gribētu, lai mums būtu kontakts.

Esmu vairākkārtīgi mēģinājusi izlikties, ka ir labi, uz kādu laiku sanāk, bet tad saprotu, ka tas ir tikai teātris un pēc tam ir vēl trakāk! Visu laiku izjūtu pārmetumus un sevi nicinu, jo negribu sāpināt vīru un negribu, lai no tā ciestu mūsu attiecības, kas jau daudz cietušas tieši šo domstarpību dēļ! Patiesībā jau abi jūtamies slikti, kad atkal kārtējo reizi nākas saskarties ar šo problēmu.

Protams, ka negaidu nekādu zelta padomu ar sekojošu atrisinājumu! Bet varbūt tomēr ir iespēja uzzināt, ko par to domā kāds speciālists, varbūt tomēr kāds ieteikums vai doma man varētu palīdzēt labāk saprast notiekošo. Esmu galīgā apjukumā un nezinu kā tālāk rīkoties!

Pieļauju, ka neesmu vienīgā ar šādu problēmu, tādēļ domāju, ka varbūt arī vēl kādai tas var palīdzēt!

Paldies jau iepriekš.

 

                                       Atbilde.

         Jūs tiešām esat apjukusi, jo visi jūsu mēģinājumi atrisināt iepriekš aprakstīto problēmu ir beigušies neveiksmīgi. Tas varētu izsist no līdzsvara jebkuru.

         Manuprāt, pirms rīkoties, Jums būtu jāpadomā par sevi.

Kas Jums liek tik ļoti uztraukties par citu viedokļiem? Kādēļ draudzeņu viedoklis ir svarīgāks par Jūsu pašas viedokli? Kas liek izlikties?

        Jūs rakstāt, ka daudz darāt vīra dēļ. Ir kāds iekšējais bloks Jūsos, kurš neļauj rūpēties par sevi. Iespējams, ka Jūs jūtaties nevērtīga. Nevērtības izjūta var likt justies mazāk svarīgai kā citiem. Viņa traucē cīnīties par savām interesēm. Nevērtības izjūta var likt saredzēt savas domas muļķīgākas, citu domas var likties svarīgākas.

       Domāju, ka problēmas risinājums būtu- uzsākt cīņu ar nevērtības izjūtu sevī. Tiklīdz Jūs spēsiet novērtēt sevi pozitīvi, pārējie sāks ar Jums rēķināties. Ja Jūs jutīsieties vērtīga, radīsies īsti draugi, ar kuriem varēsiet būt brīva un kļūs nevajadzīgi tādi, kam jūs esat vienaldzīga.

     Vēlu veiksmi un ticu, ka Jūs spēsiet uzvarēt nevērtības izjūtu.

Šādas problēmas ir risināmas, ir svarīgas un nekādā gadījumā nav muļķīgas.

 

                                                     Ar cieņu Dr. Andris Veselovskis