Labdien! Man ir meita (14 gadi). Kad viņai bija ~2gadi, aizgājām dzīvot citur, iepazinos ar citu vīrieti, ar kuru arī pašlaik dzīvojam kopā. Meita šo cilvēku sauc par tēti, viņš pret viņu ļoti labi izturas, par ko esmu ļoti viņam pateicīga, jo viņš arī ir reāli uzaudzinājis manu meitu.

 

Problēma tikai ir tāda, ka vēl joprojām neesmu meitai izstāstījusi reālo situāciju, ka viņš nav viņas tētis. Visu laiku to nedarīju, sevi attaisnodama ar domu, ka viņa ir pārāk maza, lai es viņu sāpinātu ar patiesību, ka reāli viņai ir cits tētis, kurš par viņu neliekas ne zinis. Uz doto brīdi arī cenšos sevi attaisnot, ka pašlaik viņai ir tīņu vecums un es nezinu, kā viņa to varētu uztvert, kāda būs viņas reakcija uz manu stāstu, kā viņa sāks izturēties pret šo cilvēku, kuru visu laiku ir saukusi par tēti, bet, kurš nav viņas tētis. Vai viņai neradīsies jautājums - kur un kāpēc viņas īstais tētis par viņu neinteresējas?!

 

Ļoti baidos viņu sāpināt, bet negribu arī, lai mūsu starpā būtu kādi noslēpumi, uzskatu, ka man ir labas attiecības ar meitu, gribu, lai arī viņai no manis nav noslēpumi un mēs varētu būt labas draudzenes. Tāpēc, lūdzu, palīdziet ar ieteikumu, kā pareizi izskaidrot šo situāciju, lai viņa netiktu sāpināta! Varbūt man tiešām vajadzēja jau ātrāk to viņai paskaidrot, bet visu laiku ir sajūta, ka nepratīšu to pareizi izdarīt. Varbūt mums kopā ar viņu ir jāapmeklē kāds speciālists, jo es ļoti mīlu savu bērnu, viņa ir vienīgais dārgums, kurš man ir! Ļoti gaidīšu atbildi!

 

 

 

 

                                      Atbilde.

 

      Priecājos, ka Jūs esat sākusi domāt par šīs problēmas risināšanu. Vistraumējošākais šajā situācijā ir tas, ka jūsu ģimenē pastāv noslēpums. Noslēpuma pastāvēšana vienmēr ir traumējoša. Meita jūt, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa nesaprot, kas īsti notiek. Izjūtu līmenī viņa jūt kaut ko vienu, bet dzird citu informāciju. Viņa var sajust , ka viņai neuzticas. Šo neuzticēšanos bērni bieži izskaidro ar to, ka viņi ir slikti, ka viņus nemīl. Veidojas negatīvs paštēls- ar mani kaut kas nav kārtībā.

      Jo ātrāk Jūs meitai pastāstīsiet patiesību, jo labāk. Pilnīgi piekrītu, ka ir liela nozīme tam, kā Jūs to izdarīsiet. Jums ir vienkārši jāpastāsta patiesība un arī tas, kādēļ tik ilgi to slēpāt. Tā nav meitas vaina, ka viņas īstais tēvs neliekas par viņu ne zinis. Ja viņai radīsies jautājumi, tad Jums būs uz tiem jādod atbildes.

      Jums pašai būtu jāsaprot, no kā īsti Jūs baidāties. Kāpēc Jūs baidāties no meitas emocijām? Domāju, ka uzzinot patiesību, viņa, iespējams, jutīs dusmas, sāpes, izmisumu. Ļoti svarīgi, lai jūs ar vīru palīdzētu viņai izdzīvot šīs jūtas. Lai jūs būtu kopā ar meitu. Te es domāju- emocionāli kopā. Ja jūs nezināt, kā to izdarīt, tad ir jāvēršas pēc palīdzības pie speciālista. Pie tam, pie speciālista būtu jāiet Jums ar vīru, nevis Jums ar meitu, jo Jums ar vīru ir grūtības runāt par to, kas patiesībā notiek. Jūs abi ar vīru baidāties no savām un meitas emocijām.

      Šajā situācijā jūs visi trīs ciešat. Jo ilgāk šī problēma paliks nerisināta, jo smagāk tas traumēs jūs visus turpmāk. Jums pastāv risks pazaudēt meitu, meitai pastāv risks pazaudēt vecākus. Nebaidieties sākt risināt šo samilzušo problēmu. Es saredzu, ka šī problēma ir risināma. Ir ļoti pozitīvi, ka jūs ar vīru cenšaties būt labi vecāki. Jūs abi esat meitai ļoti vajadzīgi.

 

                                     Vēlot veiksmi, Dr. Andris Veselovskis.