Vizītkarte Raksti un video Atbildes uz jautājumiem Pieteikšanās Kolēģiem
Kā pārtraukt attiecības.
( DELFI SIEVIETĒM 01.2006. )
Kā lai pārtrauc tuvas attiecības tā, lai otram nebūtu nodarīts pāri?
 
Laikam tie ir Ziemassvētki, kas man liek skaudrāk izjust to, kas nomāc privātajā dzīvē... Jau vairāk kā divus gadus draudzējos ar vīrieti, kas ir 16 gadus vecāks par mani (man ir 27). Mūsu attiecības ir īpatnējas ne tik vien šī iemesla dēļ – mūs šķir arī liels attālums un tautība, izglītības līmenis un darba sfēra. Lai nebūtu pārpratumu, piemetināšu, ka attiecībām nav materiāla rakstura. Bet ir arī lietas, kas mūs vieno – ceļošanas prieks, kopīgi uzskati par vērtībām, intelektuāla sapratne, patika darīt praktiskus darbus. Un tomēr saprotu, ka ilgāk šīs attiecības nespēju turpināt.
 
Neviens no mums nav gatavs kardināli mainīt savu dzīvi, lai mēs varētu būt kopā. Un, šķiet, nav arī pārliecības, ka, ja otrs būtu gatavs visu pamest, uztvertu to ar nedalītu prieku. Mani traumē mūsu atšķirtība laikā un telpā, attiecību epizodiskais raksturs, un jāatzīst arī tas, ka intīmajā dzīvē mūsu ritmi neglābjami atšķiras.
 
Attiecību modelis, ar ko sākām, iespējams, bija likumsakarīgs toreiz, bet tagad šķiet ieildzis un nogurdinošs. Tomēr attiecības neizdodas ievirzīt jaunā kvalitātē.
 
Šis cilvēks man ir ļoti tuvs draugs, un es negribu viņu sāpināt. Man ir bail, ka attiecību izjukšana viņam sāpēs vairāk nekā man. Pārtraucot šīs attiecības, es jutīšos mazliet kā nodevēja. Ne tāpēc, ka būtu ko solījusi un nepildītu. Nē, tieši otrādi – nekas nav solīts. Tomēr esam viens otru pieradinājuši, visā visumā mums kopā ir bijis labi, un ir tā sajūta, ka jārūpējas par to, ko esi pieradinājis. Zinu, ka tas nav ilgtspējīgs arguments. Nezinu, kā lai uzsāku šo grūto sarunu. Un kā lai pārtrauc tuvas attiecības tā, lai otram nebūtu nodarīts pāri. Saprotu, ka iekšēji šo lēmumu jau esmu pieņēmusi, tikai ilgu laiku vēl šaubījos un nevēlējos sev atzīt, ka mūsu laiks ir beidzies. Baidos, ka viņam tas būs kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, jo viņš, iespējams, nav sajutis, ka šīs problēmas ir būtiskas, kaut arī esam par to runājuši. Ir nelāga sajūta, ka lēmumu esmu pieņēmusi vienpersoniski, bet kā gan citādi?
 
Kā man pārvarēt šīs izjūtas un izrunāties? Tā, lai nenodaru pāri un nepazaudēju šo cilvēku pavisam? Būšu ļoti pateicīga par labu padomu.
 
 
 
                                                    Atbilde.
 
         Jūs jūtat, ka Jūsu attiecībām nav kopīgas nākotnes un Jūs gribat tās pārtraukt. Es te neredzu neko sliktu. Iepazīstoties Jums bija tā laika vēlmes, tagad tās ir mainījušās. Neviens no jums negrib kardināli mainīt savu dzīvi. Tā ir katra brīva izvēle- kā dzīvot tālāk.
         Ir kāda sajūta Jūsos, kura traucē pateikt vīrietim savu lēmumu pārtraukt tuvas attiecības. Tā ir vainas sajūta. Tā ir sajūta, kas liek justies vainīgai un sliktai situācijā, kurā neko sliktu negrasāties darīt. Jūs jau iepriekš jūtaties vainīga par iespējamajām grūtajām sajūtām, kas varētu rasties vīrietim, dzirdot Jūsu lēmumu. Jūsu vainas sajūta šajā situācijā ir pārmērīga. Jūs uzņematies pārmērīgu atbildību par otra cilvēka grūtajām sajūtām. Ja vīrietim šķiršanās būs sāpīga, tad viņam šīs sāpes ir jāizsēro un varbūt arī tā būs iespēja viņam padomāt, kādas attiecības viņš grib veidot turpmāk- tādas, kuras neglābjami izjūk, vai stabilas un noturīgas. Varbūt Jūs varat būt ar vīrieti kopā šajās grūtajās izjūtās bez pašpārmetumiem un nosodījuma, vienkārši pieņemot, ka grūtas sajūtas dzīvē mēdz būt. Un tad, iespējams, jūs varētu palikt vienkārši draugi. Ja viņš to nespēj pieņemt, tad tā ir viņa izvēle vai arī viņam ir kāda iekšēja sāpe, kura padara šķiršanos neizturami sāpīgu (šajā gadījumā viņam pašam būtu jādomā, kā savas sāpīgās emocionālās brūces dziedēt).
         Pieņemot lēmumus savā dzīvē mēs apkārtējos cilvēkos izraisām patīkamas, neitrālas vai arī nepatīkamas sajūtas. Tāda ir dzīve. Un, manuprāt, tas nav ne labi, ne slikti. Ja mēs nevainojam sevi vai citus par to, ka mēdz būt nepatīkamas sajūtas, bet izdzīvojam tās, ļaujam tām būt, tad dzīvot kļūst interesantāk un patīkamāk.
 
         P.S. Justies vainīgam par to, ka otram ir grūti- tā Latvijā ir ļoti izplatīta parādība. Dažas idejas par to, kā šāda vainas sajūta veidojas esmu izklāstījis rakstā ,,Depresija 2.”, kurš ir atrodams manā mājas lapā.
 
                                                  Ar cieņu, Dr. Andris Veselovskis.

Tālr.: +371 29448680   |  Rīga, Maiznīcas 12-1 (skatīt karti)

Vizītkarte Raksti un video Atbildes uz jautājumiem Pieteikšanās Kolēģiem