(Delfi sievietēm 08.2006.)

 

Labdien. Man ir viens sasāpējis jautājums: Bērnībā (no 6 līdz 11 g.vec.) mani kāds vīrietis seksuāli izmantoja saviem priekiem, tas bija sen, domāju, ka esmu tikusi tam pāri, bet pēc jebkura intīmāka kontakta ar vīrieti man bikini zonā parādās tumši, sausi plankumi, tādi kā pleķi uz ādas, kas pazūd apmēram pēc nedēļas. Domāju, ka tas saistīts ar bērnībā pārdzīvoto, jo mana ginekoloģe apgalvo, ka viss kārtībā, analīzes labas un citu problēmu arī nav. Nezinu, ko lai daru, vasarā peldkostīmā nevaru staigāt, labi, ka ir saprotošs vīrietis blakus. Varbūt varat kaut ko ieteikt, būšu ļoti pateicīga.

 

 

                                 Atbilde.

 

      Seksuāla vardarbība ļoti dziļi un postoši ietekmē cilvēka garīgo un fizisko veselību. Jo agrāk bērns ir seksuāli izmantots, jo smagākas un dziļākas ir sekas. Minēšu traucējumus, kas visbiežāk rodas seksuālas vardarbības rezultātā. Runāšu par sievietēm, jo psihoterapeita praksē uz konsultācijām biežāk atnāk sievietes. Pašvērtības traucējumi. Sieviete nejūtas vērtīga, it īpaši ir grūti pieņemt savu ķermeni, seksualitāti. Grūtības veidot attiecības ar vīriešiem. Var būt riebums, kauns, bailes no dzimumattiecībām. Dažādi psihofizioloģiska rakstura traucējumi-  maksts sausums, sāpes dzimumakta laikā, neauglība, izsitumi vai kādas citas izmaiņas ādā vai dzimumorgānu gļotādā pirms vai pēc dzimumakta, bieži iekaisumi maksts gļotādā. Sievietes, kas ir cietušas no seksuālas vardarbības bērnībā, bieži kļūst par izvarotāju upuriem turpmākajā dzīvē. Zemapziņā nostiprinās mazās meitenes bezpalīdzība un bezcerība pretoties, ko sajūt varmākas....Šo traucējumu sarakstu varētu uzrakstīt ļoti garu.

      Ko darīt vēstules autorei?

Par pagātnes notikumiem būtu jārunā ar tuviem un uzticamiem cilvēkiem. Ar tādiem, kas spēj uzklausīt, saprast, vienkārši būt blakus arī visbriesmīgākajās un riebīgākajās atmiņās. Priecājos, ka Jums blakus ir saprotošs vīrietis. Mīlestība, kura tiek rūpīgi kopta un saudzēta, var dziedēt pagātnes brūces. Ja tuvu cilvēku klātbūtne nemazina simptomus, vai nepatīkamie simptomi pastiprinās, būtu jāvēršas pēc palīdzības pie speciālistiem. Šajā gadījumā domāju, ka varētu palīdzēt darbs atbalsta grupā, kur var būt ļoti noderīga citu sieviešu pieredze, kurām ir bijušas līdzīgas problēmas un kuras ir atradušas ceļu tikt ar tām galā. Palīdz arī individuālā psihoterapija. Vadoties no savas pieredzes varu teikt, ka ir iespējams palīdzēt atvieglot ciešanas sievietēm, kuras ir cietušas no seksuālas vardarbības bērnībā. Problēmas risināšanu grūtāku un ilgāku padara tas, ka ir ļoti grūti runāt par tik sāpīgiem un kauna pilniem notikumiem un ar tiem saistītiem pārdzīvojumiem. Var paiet vairāki gadi terapijā, pirms sieviete uzdrīkstas sākt par tiem runāt. Vardarbībā cietušās sievietes parasti jūtas vainīgas, kaut kādā veidā izraisījušas notikušo. Tas traucē meklēt palīdzību. Protams, ka notikušajā ir vainojami varmākas un vecāki, kas nav spējuši savu bērnu nosargāt.

      Par sabiedrību.

Seksuāla vardarbība reāli pastāv. Te nedrīkstētu valdīt ,,strausa psiholoģija”. Pret seksuālu vardarbību būtu aktīvi jācīnās informējot sabiedrību, skaidrojot, kā to atpazīt un kā pret to cīnīties, jābūt viegli pieejamai informācijai par to, kā rīkoties upuriem, kur vērsties tiem, kas ir pamanījuši kaut ko nelāgu, kā palīdzēt ģimenēm, kurās vardarbība notiek.

 

 

                                          Ar cieņu, Dr. Andris Veselovskis.