(Delfi sievietēm 05.2006.)

 

Sveicināti!

Gribētu lūgt Jūsu konsultāciju sekojošā jautājumā: mans dēls – pirmklasnieks ļoti vēlas draudzēties ar savu klasesbiedru, zēnu, kuram faktiski ir tikai vecāmāte (mātei atņemtas aprūpes tiesības, tēvs – armēnis laiku pa laikam aizbrauc peļņā projām no valsts). Aprūpes tiesības piešķirtas vecaimātei. Abi bērni kopā gāja arī vienā bērnudārza grupiņā.

Šis zēns ir hiperaktīvs un arī agresīvs. Man neizprotamu iemeslu dēļ viņš apmeklē karatē nodarbības, taču neapmeklē ārpusskolas nodarbības, nedz arī tautiskās dejas (kuras pēc klases audzinātas ieteikuma apmeklē visi citi bērni). Vecāsmātes klātbūtnē viņš gan nekad ne runā sliktu, ne dara blēņas, toties kad tās nav klāt kaujas, apsaukājas, cenšas viņam pieejamā veidā nodarīt pāri manam dēlam (tikai manam dēlam! citi bērni acīmredzot šādu apiešanos nepieļauj). Vakar pat viņš esot novilcis manu dēlu nost no skolas sola, dēlam vairākās vietās sasists sāns, nobrāzumi gan uz rokas, gan pie auss. Klases audzinātājas aizrādījumi zēnam par viņa nepieļaujamo uzvedību paliek nesadzirdēti.

Mēģinu apelēt pie sava puikas saprāta un loģikas – ka mazais D. nekādā ziņā nav viņa draugs, jo draugi šādi nerīkojas, taču viņa piekrišana man tā arī paliek sarunas līmenī.

Jāsaka mans puika pēc dabas ir flegmātiķis, viņš nav kauslis, cenšas strīdus izrunāt, ir atbildīgs un ļoti labprāt komunicē ar bērniem (skolā, pagalmā), var arī būt ietiepīgs, taču noteikti nav agresīvs.

Ar prātu es saprotu, ka D. ģimenē trūkst mīļuma, un viņš cenšas šādā veidā pievērst sev uzmanību, taču tas nepalīdz man atrisināt izveidojušos situāciju un vēlēties, lai mans bērns ar viņu nedraudzētos.

Pēc vakardienas atgadījuma, apsveru domu vērsties pie sociālās darbinieces ar lūgumu palīdzēt atrisināt šo situāciju – privātās sarunās D. vecāmāte vairākkārt atzina, ka netiek ar galā ar mazdēlu – taču šāds solis ir drastisks, kaut arī mani novērojumi liecina, ka arī pēc tam, kad mātei tika atņemtas aprūpes tiesības (viņa dzer un dzērumā kļūst agresīva un sit dēlu) un viņa vairs nedzīvo kopā ar savu dēlu, viņa uzvedība nav mainījusies.

Jau iepriekš pateicos par Jūsu atbildi.

Ar cieņu, Jeļena

 

                                    

                                        Atbilde.

      Tāda situācija, ka Jūsu dēls tiek apsaukāts, sists un pazemots nav pieļaujama. Pirmkārt, ir jānovērš vardarbība no D. puses pret Jūsu dēlu tā, lai tā vispār nebūtu iespējama. Atkarībā no apstākļiem, te būtu jāiesaista skolotājus, skolas psihologu, sociālo darbinieku, D. vecmāmiņu. Pats galvenais - lai Jūs nebaidītos risināt problēmu un darītu to neatlaidīgi un mērķtiecīgi.

      Otrkārt, būtu jāsaprot, kāpēc Jūsu dēls kļūst par upuri. Acīmredzot viņš baidās par sevi cīnīties, vai arī viņš nemaz nezin, ka par sevi būtu jācīnās. Ja viņš draudzējas ar kādu, kurš dara viņam pāri, tas nozīmē, ka viņš jūtas ļoti nevērtīgs. Viņš baidās pastāvēt par sevi, nespēj būt neatkarīgs. Parasti bērni nespēj par sevi pastāvēt, ja viņi mājās nejūtas novērtēti, saprasti un sadzirdēti. Jums būtu jādomā, kā palīdzēt dēlam sajusties vērtīgam. Svarīgi, lai Jūs pati justos vērtīga un tad Jūs varēsiet nodot arī dēlam pašvērtības sajūtu.

       Interesanti, ka Jūs savā vēstulē tik daudz rakstāt par D.- par kādu, kurš dara pāri Jūsu dēlam. It kā Jums būtu par viņu jārūpējas. Jūsu dēls tādā situācijā, kad jūs rūpējaties par D., var justies nodots. Viņam ir ļoti svarīgi sajust, ka Jūs esat, pirmkārt, priekš viņa. Dēlam ir jāsajūtas vērtīgam Jūsu acīs, mīlētam, sadzirdētam. Tātad ir jāmeklē iespēja, kā palīdzēt celt Jūsu dēla pašapziņu, dēlam jāapzinās, ka neviens, pilnīgi neviens viņam nedrīkst darīt pāri un jāmāca, kā to nepieļaut, kā sevi aizstāvēt. Bez tam dēlam ir jājūt, ka viņa ģimene, mamma vienmēr viņu aizstāvēs un atbalstīs, ka viņš nav vientuļš un bezspēcīgs.

      Savukārt D. problēmas būtu jārisina viņa piederīgajiem vai valstij, ja piederīgie nespēj par viņu parūpēties.

     

                                    Ar cieņu – Dr. Andris Veselovskis.