(DELFI SIEVIETĒM 02.2006.)

Ko darīt, ja esmu atkarīga no attiecībām!?

 

Labdien! Es vēlējos izstāstīt savu situāciju: pirms gada izšķīros no sava ilggadējā drauga, kurš visus mūsu kopdzīves 4 gadus krāpa mani ar daudzām citām sievietēm. Tam bija pierādījumi. Lieki teikt, ka iedzīvojos neirozē un slimībā, ko sauc par greizsirdību. Taču - jau gadu esam šķīrušies un esmu jau atplaukusi, atguvusi pašapziņu un savu "Es".

Pirms 2 mēnešiem satiku vīrieti, ar kuru šobrīd veidojas nopietnas attiecības. Ir tikai viens "bet"! Pavadot laiku kopā ar viņu, es jūtos brīnišķīgi un baudu šo kopīgo laiku, taču vakari un dienas, kurus nepavadām kopā (mēs dzīvojam atsevišķi) man izvēršas par dramatisku, depresīvu domu pilnu laiku. Taču kopā nepavadām tikai tos vakarus, kad tiešām daudz darba. Vai es esmu atkarīga no attiecībām? Man ir labs darbs, daudz dažādu interešu un ļoti bieži satiekos arī ar saviem draugiem. Taču paralēli visu laiku domās vīd Viņš un vēlme būt kopā nepārtraukti. Vai esmu atkarīga no attiecībām? Varbūt vēlme radīt ģimeni un bērnus ir tik uzmācīga, ka vairs nespēju savu saprātu kontrolēt? Vai doma par kopdzīves uzsākšanu pēc 2 mēnešu attiecībām ir pāragra? Man ir 26 gadi.

 

Nesaprotu - kas notiek manā prātā?

 

Paldies, ja izskatīsiet manu problēmu.

 

 

                                     

                                      Atbilde.

 

      Lai saprastu, kas ar Jums notiek, es ieteiktu pavērot, kas notiek starp 2-3 gadus vecu bērnu un viņa mammu.

      Ja mamma ir pietiekoši mierīga un jūtas ,,laba mamma”, bērns pamazām izpēta pasauli- viņš attālinās no mammas, tad, kad jūtas drošs to darīt, un ik pa brīdim skrien atpakaļ, lai saņemtu kārtējo uzmanības un pozitīvā novērtējuma devu. Ja bērns kaut ko jautā, mamma atbild. Ja bērns savā nodabā spēlējas, mamma nejaucas iekšā. Šī mamma ļauj bērnam protestēt, nenosodot to. Taču viņa prot arī panākt to, kas ir jāpanāk. Tādā veidā, esot kopā ar mammu, bērns izaug neatkarīgs.

      Ja mamma ir satraukta vai viņas klātbūtne ir nepietiekoša, bērns izaug atkarīgs. Viņš ,,pielīp” mammai vai kādam citam jau pieaugušā vecumā, baidoties palikt vienam. Ja mamma ir pārāk satraukta par sevi, viņa nelaiž bērnu izpētīt pasauli. Viņai liekas, ka tūlīt notiks kaut kas slikts, tāpēc bērns nemitīgi jāsargā. ,,Tur neej! To neaiztiec! Ja ar tevi kaut kas notiks, es neizturēšu.” ,,Ja bērns būs nosmērējies, ko padomās citi.” ,,Ja bērns veikalā skaļi protestē, tad es izskatīšos kā muļķe.” Bērns izaug bailīgs, viņš baidās atstāt mammu.

      Ja mammas klātbūtne ir nepietiekoša, bērns izjūt nemitīgu mammas trūkumu. Viņš gaida mammu visu laiku, un tad, kad viņa atnāk, turas klāt, lai viņa nepazustu. Viņš var iemācīties, piemēram, būt uzvedīgs un paklausīgs, nekad neprotestēt, uzskatīt citu viedokli par vērtīgāku nekā savējo. Protams, ka atpazīt savas vēlmes un sekot tām viņš tā arī neiemācās.

      Var būt arī citi scenāriji. Pamatdoma ir viena. Neatkarīgi bērni var izaugt tikai tad, ja vecāki ir veltījuši bērnam pietiekoši daudz mīlestības, laika, uzmanības, ja vecāki ir jutušies pietiekoši labi un pārliecināti par sevi.

 

      Ja vēlme radīt ģimeni un bērnus kļūst pārāk uzmācīga ( mokoša), tad, visticamāk aiz šīs vēlmes slēpjas nepiepildīta vēlme pēc vecākiem. Domāju, vispirms būtu jāpadomā, kā kļūt emocionāli neatkarīgai. Cilvēki bieži nokļūdās, strauji metoties attiecībās, jo par dzinējspēku kļūst bailes palikt vienai(am), nevis patiesi patīkamas un ilgākā laikā pārbaudītas attiecības. Vispirms būtu jāpārbauda, vai jūs kopīgi spējat ilglaicīgi justies labi kopā. Pēc tam varētu domāt par ģimenes veidošanu un bērniem. Veidojot ģimeni un radot bērnus, ir ļoti svarīgi ne tikai vēlēties saņemt, bet arī vēlēties ļoti daudz dot no sevis.

 

                                           Ar cieņu, Dr. Andris Veselovskis.